Ievads
Patreizējais laiks – tas ir laiks, kuru lielākais vairākums republikas iedzīvotāju subjektīvi uztver kā sarežģītāko dzīves posmu, kas prasa intensīvu spēku piepūli, neordināru lēmumu pieņemšanu, “mūsdienīgu” dzīves stratēģiju apgūšanu.
Prasme dzīvot pa “jaunam” un pilnīgas mobilizācijas stāvoklis garantē iespēju nepazaudēt savu sociālo statusu, nepieļaut materiālo un jebkuru garīgo vērtību zaudējumu un izvairīties no psiholoģiskās krīzes.
Viena no mūsdienu svarīgākajām problēmām ir bezdarbs. Pēc lielākā vairākuma sociologu un psihologu viedokļa, darba zaudēšana ir viens no lielākajiem stresogēnajiem faktoriem un tas var nozīmīgi ietekmēt un izmainīt vissvarīgākos cilvēka dzīves pamatus: ģimeni, mantu, sociālo statusu, pašcieņu, dzīvokli un citus.
Bezdarbs un nodarbinātības problēma ir viena no svarīgākajām ekonomikas un sociālajām problēmām, arī Latvijā šī problēma ir kļuvusi ļoti aktuāla. Latvijā darba zaudēšana bieži vien ir cilvēka vai pat visas ģimenes traģēdija. Ļoti grūti ir atrast darbu arī tiem jauniešiem, kuri pirmo reizi piedāvā savu darbaspēku ražošanas resursu tirgū. Bezdarba problēmai ir ne tikai ekonomiskas, bet arī cita veida sekas, piemēram, augsts bezdarba līmenis daudzās valstīs noved pie noziedzības līmeņa pieauguma.
Iedzīvotāju dzīves līmeni un valsts labklājību vienlīdz būtiski ietekmē ne tikai ekonomiskās attīstības tendences, bet arī sociālā attīstība.
Būtisks priekšnosacījums, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir dot cilvēkam iespēju strādāt un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu, vienlaikus paaugstinot arī viņa sociālo drošību.
Lai izveidotu šodien pastāvošo sociālās politikas sistēmu, līdzīgi kā katra no Eiropas Savienības dalībvalstīm, arī Latvija ir izgājusi atšķirīgu attīstības ceļu, ievērojot kultūrvēsturiskās atšķirības, ģeogrāfisko izvietojumu, iedzīvotāju daudzumu, demogrāfisko situāciju, ekonomiskās attīstības pakāpi, finanšu resursu pieejamību un daudzumu.
Izvēloties rakstīt par šo tēmu mani pamudināja tās aktualitāte, arī tas cik svarīgi ir rīkoties, lai to risinātu. Priekšā ir liels ceļš ejams un tas nav no vieglākajiem, apzinoties pašreizējo situāciju, jācenšas ir vērst sev par labu. Tiek pavērtas lielas durvis un daudz iespēju, bet tas arī uzliek lielus pienākumus.
Zemās dzimstības, salīdzinoši lielās mirstības un negatīvā migrācijas saldo rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Salīdzinājumā ar 2002. gadu, iedzīvotāju skaits 2006. gadā samazināsies par 1 procentu. Zemā dzimstība ir tā, kas lielā mērā ir ietekmējusi iedzīvotāju sastāva novecošanos. Tomēr darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies ļoti strauji, jo pensionēšanās vecums pakāpeniski pieaugs, un pensionāru skaits palielināsies tikai nedaudz.
Nodarbinātības pieaugums ir neliels, un tāda tendence tiek prognozēta arī nākotnē. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir viens no galvenajiem zemā nodarbinātības pieauguma temp iemesliem. Zemā nodarbinātība ir daļēji izskaidrojama arī ar pastāvīgu studentu skaita pieaugumu.
Līdz šim ekonomiskā attīstība veicināja galvenokārt reālās algas un produktivitātes pieaugumu, un tās ietekme uz nodarbinātības pieaugumu bija ierobežota. Lielā mērā to ietekmēja pārejas procesā radītās atšķirības starp darba tirgus pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī būtiskas reģionālās atšķirības. Tomēr pēdējos gados notikušais nodarbinātības pieaugums, liecina, ka strukturālo reformu un nodarbinātības politikas pasākumu (galvenokārt darbaspēka apmācības un reģionālās attīstības jomā) atdeve kļūst redzamāka, un notiek pakāpeniska darba tirgus uzlabošanās.
Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā samazināsies bezdarbs, to veicinās ekonomiskās aktivitātes pieaugums un dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi – profesionālās izglītības tuvināšana pieprasījumam, darbaspēka ekonomiskās, sociālās un reģionālās mobilitātes veicināšana, pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam u.c. Latvijā pastāv ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības dažādos rajonos, un tādējādi bezdarba problēmas ir cieši saistītas ar reģionālo attīstību.
…
