Bezpajumtniecības problēma Latvijā Eiropas Savienības sociālās politikas kontekstā 2008.-2017.gadā

Secinājumi.
Bezpajumtniecības problēmas risināšana Latvijā, ņemot vērā faktu, ka, kopš 2010.gada, kas ir jā pēckrīzes perioda sākšanās gads tikai divos gados (2014. un 2015. g) no septiņiem ir tikusi novērota tendence apzināmajam bezpajumtnieku skaitam samazinātes, nevar tikt vērtēta kā īpaši veiksmīga.
Ir aspekti, kas ir nozīmīgi bezpajumtniecības situācijas risināšanā, bet, kuriem vai nu netiek vispār pievērsta uzmanība, vai arī tā tiek pievērsta nepietiekamā daudzumā, lai situācija tiktu uzlabota.
Problēmu kā tādu ir sarežģīti aptvert, jo darboties var tikai ar nakts patversmju un dienas centru datiem, kas nozīmē- ir iespējams apzināt tikai to bezpajumtnieku daļu, kas ir reģistrējušies kādam no šiem pakalpojumiem, taču ir iespējams, ka liela daļa cilvēku, kas ir nonakuši situācijā bez pajumtes, dažādu iemeslu dēļ nemeklē pašvaldību piedāvāto atbalstu.
Ir pakalpojumi, kas it kā ir pieejami, taču rada šaubas, vai pie tiem var piekļūt visi te cilvēki, kam vtie ir paredzēti un nepieciešami. Piemēram, fakts, ka, lai saņemtu ēdināšanas pakalpojumus, ir vietas, kurās prasa personalizēto viedkarti. Tas rada jautājumu, cik no cilvēkiem, kam šis pakalpojums būtu nepieciešams, to nesaņem tāpēc, ka trūkst iemaņu un informācijas, un viņi nevar šo karti nokārtot? Bieži vien lietas, kas vienai sabiedrības daļai šķiet vienkāršas un saprotamas, citai daļai tādas nav.Par šo faktu, šķiet, bieži tiek aizmirsts.
Nav pietiekami liela uzmanība pievērsta probācijas klientu mājokļa jautājuma risināšanā (It īpaši sieviešu ), lai šie klienti nenonāktu situācijā, kurā ir spiesti izdarīt likumpārkāpumus, lai izdzīvotu un, rezultātā, atkal nonāk apcietinājuma iestādē un bieži vien netiekot ārā no šī “apburtā loka”. Kā uzskatāmu piemēru var minēt to, ka Valsts Probācijas dienesta mājas lapas sadaļā par veiktajiem un plānotajiem projektiem, nav manāmas nevienas ieceres, kas būtu saistīta ar šī jautājuma risināšanu.
…