Vecā Derība ir trīsdesmit deviņu grāmatu kopums. To sakārtojums nosaka nevis pierakstīšanas vieta, nevis tajās aprakstīto cilvēku dzīves dati, bet gan to vēstījuma veids, žanrs. Vecajā Derībā atrodami trīs vēstījuma tipi: vēsture, poēzija un pravietojumi. No visām četrpadsmit grāmatām, piecas ir ebreju Dzejas un Gudrības grāmatas – Ījaba grāmata, Psalmi, Zālamana Pamācības, Zālamans Mācītājs un Zālamana augstā dziesma.
Pirms trīssimts gadiem pirmo reizi latviešu lasītājiem radās iespēja pilnībā iepazīties ar Bībeli. 1689.gadā Ernesta Glika latviskā tulkojumā tika izdota Vecā Derība. Šo latviskojumu mēdz dēvēt par Glika Bībeli. Tas tāpēc, ka vācu garīdzniekam Ernestam Glikam bijuši vislielākie nopelni šīs slavenās grāmatas tulkošanā.
1675. gads – tas ir laiks, kad zviedri valdīja pār visu Baltijas jūras austrumu krastu un arī pār prāviem Ziemeļvācijas apgabaliem. Saskaņā ar tālaika tradīciju, pirmajā vietā bija liekama Bībele kā visu mācību pirmavots, kā norma, jo Bībele – šī grāmatu grāmata – aizvien vēl bija cieņā, tā bija ētikas un gara gaismas izstarotāja. Bībeli tulkoja no ebreju un grieķu valodas. Pilns teksts aptver 2502 lappuses. 1694. Gadā Zviedrijas karalis pavēl Bībeli izdalīt bez maksas baznīcām un skolām. Pēc tam tā laista pārdošanā. Tādējādi šī grāmata, kas jau bija izplatījusies Eiropā, ienāca arī latviešu dievnamā, skolā un lauku sētā. Latvieši iepazinās ar senajiem sižetiem, psiholoģiskajiem arhetipiem, pārņēma zīmes, jēgtēlus, simbolus, līdzības, prātulas, dziesmas utt. Ne vien garīgie, bet arī laicīgie raksti latviešiem bija saistīti ar to priekšstatu un ideju pasauli, kas veidota uz Bībeles pamatiem (R, un M. Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs, J. Poruks; Bībeles tēlus var atrast arī Aspazijas un Raiņa lirikā, lai gan pavisam citu ideju simboliskai izteikšanai).
Ar “Dziesmu Dziesma” latvieši pirmoreiz varēja iepazīties 1689.gadā, kad nāca klajā Vecās Derības tulkojums, kur tā ievietota ar nosaukumu “Zālamana augstā dziesma”.
Tagad gaužām aptuveni iespējams iztēloties to estētisko un ētisko, poētisko un erotisko priekšstatu pasauli, kurā tolaik projicējās “Dziesmu dziesma”. Ir tikai vienas durvis, pa kurām var cerēt nokļūt šai pasaulē vai vismaz tuvu tai. Šīs durvis ir folklora.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tas domāšanas veids, tā jūtu pasaule un dvēseles dzīve, kas atklājas tautasdziesmās, it tik atšķirīgi no tā, ko piedāvā “Dziesmu dziesma”, ka nav ar ko salīdzināt. Taču ir kāda maz iepazīta un vēl mazāk apcerēta un izvērtēta tautasdziesmu joma, kuru šeit nedrīkst ignorēt.
…
