Dzejā lasāmajā reliģisko rituālu izpratnē vēl reizi vērojams jau minētais sinkrētisms. Uzsverot, ka galvenais ir ticība, baznīcas rituāla nepieciešamība saplūst ar pagānisko tradīciju Dieviņu un dievības pielūgt svētvietās dabā vai ziedojot tepat savā sētā. Citēju “Dzejoli par spēlesprieku un garīgu mūziku”: “Dievkalpojumu var noturēt visur./ Mājas baznīcā, pļavas baznīcā, meža/ baznīcā, Mazirbē./ Pats galvenais:/ ievibrē/ Birze un Paparde./../ Dievkalpojums nonstopā. Aiman!/ Dievmaizīte svētdienas rītā. Pilīte sarkanvīna.” (Kunnoss 1997: 36) Tātad personiskajā praksē attiecībās ar dievu dzejnieks izmantoja “alternatīvo komunikāciju”, kā pats to nosaucis dzejolī “neprotu kurlmēmo valodu” no krājuma “Slengs pilsētas ielās” (Kunnoss 1991: 23) Alternatīvajā komunikācijā acīmredzot ietilpst arī dzejnieka paša definētā jaunrades procesa galvenā iezīme, proti, viņš uzskatījis, ka nevis raksta dzeju, bet pieraksta augstāku spēku diktēto. Protams, ka paralēli šai pārliecībai Kunnoss apzinājies jaunrades psiholoģiskās nianses, taču to analīze sniedzas ārpus šī pētījuma robežām.
Atklāsme, ka J. Kunnosa dzejā ir tik daudz Bībeles, kristīgo un konfesionālo motīvu, nākusi kā pārsteigums. Tie nav nejauši, tomēr arī neveido kādu no centrālajām tematiskajām līnijām. Nav iemesla apšaubīt autora Svēto Rakstu zināšanas, tomēr ne vienmēr motīva vai tēla simboliskās funkcijas dzejā sakrīt ar tradicionālajiem Bībeles skaidrojumiem. J. Kunnoss ievērojami paplašina konkrēto motīvu nozīmi, padarot tos personiskus, universalizējot vai iekļaujot sociālā kontekstā. Interesanti, ka literatūras kritiķi un analītiķi šo J. Kunnosa daiļrades aspektu nav aktualizējuši . Vien Jānis Rokpelnis atvadvārdos dzejniekam uzsvēris, ka “J. Kunnoss rakstīja par pašu galveno: Dievu, mīlestību, puķi un sunīti.”
…