1969.gadā šo jēdzienu ieviesa zinātnieks Alans Pričards, definējot to kā matemātisko un statistisko metožu pielietojumu grāmatu un cita veida komunikācijā. Loģiski, ka laikam ejot daudzi citi zinātnieki šo nozari mēģināja definēt atbilstoši savai zinātnes nozarei, bet ideja pamatā vienmēr palika viena un tā pati – kaut kā kvantitatīva mērīšana. Un tas ir tikai loģiski, jo tulkojumā no grieķu valodas biblio nozīmē grāmatu, bet metria – mērīšanu. Vai tā ir publikāciju, autorības, literatūras lietošanas modeļu, jeb cita veida informacionālo vienību, vai literatūras bibliogrāfijās atspoguļojuma u.t.t. pētniecība. Jebkurā gadījumā tā pēta publikāciju jeb fiksētās informācijas analīzi un to skaitu attiecībā uz to izmantojamību! Bibliometrijas pamatā ir informācijas lietošanas un klasificēšanas paņēmieni, kas tiek analizēti ar statistikas un citātu analīzes metodēm, kā arī tiek atklātas attiecības starp citēšanas biežumu un citu statistisko formu lietošanu.
Zinātnes, kurās izmanto bibliometrijas pētniecības metodes ir ļoti dažādas – fizika, ķīmija, psiholoģija, informācijas zinātne, sociālās zinātnes u.t.t. Un es piekrītu spāņu zinātnieka Lopeza teiktajam, ka bibliometrija ir tikai metodoloģisks instruments, kurš radies aiz nepieciešamības apzināties zinātnes kvantitatīvās īpašības. Bibliometrija viņaprāt ir kā līdzeklis, kas zinātnē palīdz sasniegt augstākos mērķus! Tas ir mērāmais līdzeklis, kas palīdz novērtēt zinātnisko darbu kvalitāti! Lai arī pieņemts, ka kvalitāti nemēdz mērīt skaitļos! …