7. Biblioterapija praksē
Lai gan pasaulē biblioterapija tiek lietota jau kopš pagājušā gadsimta, Latvijā biblioterapija vēl aizvien ir jauns ārstniecības virziens. Tomēr arvien vairāk psihologu sāk to pielietot savā praksē. Piemēram, psiholoģe Ieva Vaine (21) biblioterapiju asociē ar homeopātiju, jo ar grāmatu reti var izdarīt kaut ko nepareizi.
Psihologs nevar sākt biblioterapiju, pirms nav noskaidrojis, kas īsti cilvēkam kaiš. Otrkārt – vai viņš vispār lasa. Tikai tad var piedāvāt atbilstošu literatūru. Grāmata ne vienmēr ir jāizlasa no sākuma līdz beigām, dažreiz pietiek ar vienu nodaļu, un tajā attēloto psihologs ar pacientu pārspriež. Saruna par lasīto tad arī ir tas svarīgākais posms. Jānoskaidro, kā cilvēks vērtē to vai citu grāmatu. Vienam Vonnegūts šķiet ciniķis, turklāt alkoholiķis, citam – lielisks humora meistars." Biblioterapijā var arī nelasīt grāmatu, psihologs var pastāstīt trāpīgu stāstu. Un tas nostrādās, risinot kādu problēmu, remdējot sāpi. Biblioterapija domāta tiem, kam vairāk intelekta – lasošiem, reflektējošiem (ar apceres spēju) un, protams, bērniem.
(22) Psiholoģe iesaka pozitīvo domāšanu veicinošas grāmatas: Paulu Koelju grāmatas, Lulles Vilmas grāmatas, Robina Šarma grāmatas, Eleonoras Porteres grāmata "Polianna", Ričarda Baha grāmatas, grāmatu sēriju "Cāļa zupa dvēselei". Attiecību problēmu gadījumā noderīga esot R. Norvudas grāmata "Sievietes, kuras mīl par daudz", bet bērniem pamācošas un noderīgas ir Lindes fon Keizerlinkas grāmatas sērijā "Stāsti bērna dvēselei".
…
