Katru gadu atjaunojošās biomasa uz Zemes virsas vērtējama 200 mljrd. t. Tās enerģētiskais potenciāls pārsniedz izrakteņu kurināmo 10 reizes, bet to ir grūti izmantot enerģētiskām vajadzībām, jo tā izkaisīta Zemes virsū, grūti sagatavojama izlietošanai un lielā mērā ir saudzējama, vadoties no ekoloģiskiem apsvērumiem. Biomasu, ko iegūst lauksaimniecībā, lieto galvenokārt kā uzturproduktus un tekstilrūpniecībā, kā arī celulozes, papīra un būvmateriālu rūpniecībā.
Biomasu pašreiz izmanto vāji attīstītās zemēs kā kurināmo sadzīves sektorā. Cenu diapazons centralizēti savāktajai biomasai attīstītās zemēs par tonnu ir: malkai -18-50 dolāri, salmiem- 25-35 dolāri, mēsliem- 10-25 dolāri, kokvilnas atkritumiem- 5-15 dolāri, rēķinot sausā masā. Salīdzinājumā ar kurināmā izrakteņiem biomasu raksturo zema siltumspēja. Tās īpatnējā siltumatdeve svaigi cirstai koksnei ir 2,9 kWh/kg, sausai koksnei - 4,28, kartonam - 4,39, salmiem -9,48, tajā laikā mazutam- ll,73kWh/kg, akmeņoglēm-6,54-9,39, dabiskai sašķidrinātai gāzei - 14,33.
Biomasu iedala trīs grupās. Pirmajai grupai pieder augi, kurus audzē speciāli enerģētiskām vajadzībām, piemēram, vītolu un papeļu sugas. Par perspektīviem uzskata topinambūru un saldo sorgo. Otrajai grupai pieskaitāmi dažādi atkritumi: lopkopības mēsli, salmi, mežrūpniecības un pilsētu sadzīves atkritumi. Trešo grupu veido ūdensaugi.
Attīstītās valstīs biomasas izmantošana kurināmā vajadzībām vienlaikus kalpo ekoloģiskās situācijas uzlabošanai. Kurināmo parasti sagatavo brikešu vai granulu veidā. Briketēm izmanto primārās un sekundārās apstrādes, kā arī meža cirsmu atkritumus.
Pēdējā laikā arvien vairāk sāk ražot biokurināmo transportam valstīs, kam nav pašām savu naftas resursu. Šim nolūkam izmanto etanolu un biodīzeļdegvielu. Plaši pazīstama ir Brazīlijas prakse, kur etanolu piejauc benzīnam noteiktā proporcijā. Bioetanola ražošana ir iespējama visur. Tas mazina kurināmā atkarību, nodrošina papildus darba vietas un dod iespēju iegūt dažādus derīgus blakusproduktus.
…
