Katra dzīvība rodas tikai vienreiz, un tikai vienreiz tā iet bojā. Nepārtrauktā mainībā dzīvība rit katrā organismā. Katras dzīvības “pulkstenis” ir tikai vienreiz uzvilkts. Cik ilgi tam iet, tas dabas nolikts un atkarīgs no mums pašiem. Daba ir mums visapkārt, citiem dzīviem organismiem arī. Ar dabu katrs esam saistīti citādā veidā, bet visiem pastāv vieni un tie paši dabas likumi. Mēs esam piedzimuši ritmiski organizētā apkārtējā vidē, dabā, kurai ir sava pagātne un būs arī sava nākotne.
Hronoloģija ir jauna zinātne. Un varbūt tādēļ tajā pagaidām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Kādreiz zinātne sniegs atbildi uz visiem šiem jautājumiem. Bet pagaidām hronobiologi vienkārši dod praktiskus padomus, kā dzīvot harmonijā ar organisma ritmiem.
Pašas no sevis skaitās dienas, nedēļas, mēneši… Un pavisam īsi laika sprīži: stundas, minūtes, sekundes. Visa organisma, tā orgānu un šūnu stāvoklis mainās, pēc dažādiem laika intervāliem atkārtodamies. Pa nervu šķiedrām “skraida” impulsi, pukst sirds, savelkas un atslābst muskuļi, mainās arteriālais spiediens, ķermeņa temperatūra,garstāvoklis, pašsajūta, aktivitāte veicamajā darbā. Tāpat kā jebkurš periodisks process, šīs izmaiņas veido “ritmus”, un, tā kā šo ritmu darbības sfēra ir dzīva sistēma, tie nosaukti par bioloģiskajiem ritmiem.
Tas, ka cilvēka organisma stāvoklis ritmiski mainās, bija zināms jau sen. Taču šīs atziņas bija interesantas tikai zinātniekiem un ārstiem. Zemapziņā cilvēks strādāšanai izvēlējās tās stundas, kad darbs ritēja labāk. Tikai apmēram pirms 400 – 500 gadiem cilvēks sāka dzīvot pēc pulksteņa, agrāk tas nebija nepieciešams. Ar tik lielu precizitāti, cik bija vajadzīgs, “strādāja” dabas un bioloģiskie pulksteņi.
Dažādu nozaru zinātnieki ir veikuši pētījumus par cilvēka diennakts ritmiem. “Caurcaurēm saritmotā sistēma”, tā cilvēku tēlaini nosaucis kāds bioritmologs. Šīs sistēmas pamatritms ir diennakts ritms. Zinātnieki konstatējuši, ka diennakts laikā cilvēka organismā ritmiski mainās visas mūsu organisma norises, kaut gan ir ļoti daudz fizioloģisku un ķīmisku procesu, kurus vēl nav izdevies atklāt. Diennakts laikā mainās darbaspējas, uztvere, reakcija uz dažādām vielām un apkārtējās vides procesiem. Taču cilvēks savā dzīvē bioloģiskos pulksteņus pārstājis ievērot. Daudz svarīgāki mums ir sociālie ritmi: darba dienas sākums un beigas, transporta un izklaidējošo iestāžu darba laiki. Sociālie ritmi vairs neiekļaujas cilvēkam piemītošajos bioloģiskajos ritmos, pirmām kārtām ritmā “miegs – nomods”. Mūsu bioloģisko pulksteņu gaitu būtiski sagrozījusi nepieciešamība strādāt naktīs, t.i., laikā, kad cilvēka darbaspējas ir viszemākās. Varētu likties, ka daba, cilvēku radīdama, ir paredzējusi gandrīz visu. Diennaktī cilvēka darbaspējas svārstās precīzā ritmā. Pat dienas laikā dažbrīd strādāt ir vieglāk, dažbrīd – grūtāk: augstu gatavību uz aktīvu darbību likumsakarīgi nomaina atslābums, vēlēšanās atpūsties un atrauties no darba. …
