1. Bizantijas kultūras nozīme
Laikposmā no 4. - 15. gadsimtam Bizantijas valsts nogāja visai sarežģītu attīstības ceļu. Par valsts un kultūra beigu posmu tiek uzskatīts 1453. gads, kad turki ieņēma un nopostīja Konstantinopoli. Bizantijas vēsturē bijuši gan kari un katastrofas, gan valsts sabrukuma draudi. Tika radīta kultūra, kas vērsās pie visiem impērijas pavalstniekiem, iegūstot ideoloģisku spēku un tiecoties apvienot šo visai raibo sabiedrību.
Tieši Bizantijā izveidojās galvenie feodālās sabiedrības pamatprincipi. Tā bija svinīgi cēla un atbilda sava laika prasībām, kā arī ietekmēja daudzu viduslaiku Eiropas valstu kultūras attīstību. Vislielāko ietekmi, protams, izjuta pareizticīgo zemes. Tas atspoguļojās reliģijā un filozofijā, sabiedriskajā domā un kosmoloģijā, rakstībā un izglītības sistēmā, kā arī literatūrā, mākslā un mūzikā.
Bizantijas kultūras ietekme bija vērojama arī Rietumeiropas civilizācijas attīstībā. Par to domāja un sapņoja Kārlis Lielais, radot un veidojot pats savu impēriju. Bizantija bija neizsmeļams iedvesmas avots arī renesanses humānistiem un māksliniekiem. Eiropa no Bizantijas iemācījās izprast cilvēku, izjust tādu garīgumu un skaistumu, kurā fiziskais nenomāc garīgo.
Bizantijas kultūru Rietumeiropā izplatīja inteliģence, kas pēc turku iebrukumiem bēga uz Itāliju un citām Eiropas zemēm. Viņi aizveda sev līdz grieķu filozofu dabu rokrakstus, kuri nonāca senās antīkās kultūras cienītāju un humānistu rokās, no jauna radot interesi par sen aizgājušajiem laikiem un no kultūras vērtībām.
…