Pievērsties (kaut, protams, gaužam virspusēji) Bizantijas estētikas savdabībai mani mudināja tieši personīgā interese par šo kultūru, jeb, konkrētāk- kristīgo tradīciju, kas, protams, krietni pastarpinātā veidā ir saglābājusies un dzīvo vēl šodien Latvijas pareizticīgajos kristīgajos dievnamos, to liturģijā, kā arī filosofikajā domā. Tomēr, dažas sasuces ir visai tiešas – gan vizuālajā- materiālajā (dažādas detaļas dievnamu freskās, ikonās, liturģijas elementi), gan arī filosofiskajā -garīgajā aspektā. Pareizticīgie teologi savos apcerējumos par lūgšanu, dzīvi, dvēseles ceļu utt., joprojām ļoti bieži atsaucas, kā arī citē gan patristiskās domas veidotājus – Basileju Lielo, Jāni Zeltamuti, Pseudo- Areopagītu, gan askēzes ceļa gājējus- Ēģiptes Makāriju, Gregoru Sinajieti u.c. Bizantijas estētikas savdabības nav iespējams iztirzāt viena mācību referāta ietvaros, kā arī, šāda neliela apjoma darbā skaidri un precīzi raksturot estētiskās savdabīas var tikai pēc ilgas un rūpīgas Bizantijas vēstures, kultūras un filosofijas izpētes studijām, jo šī tēma ir ļoti plaša, komplicēta, prasa zināmas iestrādes. Īpašība, kas arī, iespējams, ir lielākā savdabība ir duālisms, kas vijas cauri visiem Bizantijas kultūrvēstures aspektiem.…