Boduēns de Kurtenē (Baudoin de Cortenay) dzimis 1845. gada 13. martā Polijā, netālu no Varšavas. Mācījies Varšavas reālģimnāzijā, tad 1866.gadā pabeidzis augstskolu un devies uz Prāgu, Vīni, Berlīni un Leipcigu, kur publicējis savu disertāciju „Par senpoļu valodu līdz 14. gs.”, par ko Pēterburgas Universitātē dabūjis maģistra grādu. No 1872. līdz 1875. g. Austrijā un Itālijā studējis dienvidslāvu valodas, tad arī aizstāvēja doktora disertāciju salīdzināmā valodniecībā. Boduēns de Kurtenē kļuvis par pasniedzēju vispirms Kazaņas, tad Jurjevas (Tartu), Krakovas un visbeidzot Pēterburgas Universitātē, kur pasniedzis salīdzināmo valodniecību un sanskritu. Kazaņā izveidojās t.s. Kazaņas skola, kurai ir bijusi liela nozīme valodniecības attīstībā, tās pārstāvji bija: Kruševskis, Bogorodickis, Buličs, Aleksandrovs u.c. Termins Kazaņas skola „no vienas puses apzīmē Boduēna darbības Kazaņas periodu un viņa Kazaņas sekotāju grupu, bet no otras – veselu virzienu, ko viņš radījis. Būtu lietderīgi lietot terminu Kazaņas skola pirmajā nozīmē, bet otrajā runāt par Boduēna virzienu”.1 Boduēnam de Kurtenē ir liela loma arī Prāgas skolas teorijas veidošanā, jo tās sekotāji zināmā mērā balstījās uz de Kurtenē darbiem, sevišķi fonētikā, no de Kurtenē darbiem daļēji ietekmējās arī Ferdinands de Sosīrs. 1914. gadā par savu brošūru, kurā aizstāvēja Krievijas mazākumtautības, Boduēns de Kurtenē nokļuva cietumā, bet pēc dažiem mēnešiem viņu atbrīvoja. 1918. gadā de Kurtenē pārvācās uz Varšavu, kur miris 1929. gada 3. novembrī. Boduēns de Kurtenē ir bijis Krakovas un Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas loceklis, Kazaņas un Varšavas universitāšu goda diktors, Varšavas, Ļvovas, Viļņas, Parīzes u.c. zinātņu biedrību loceklis.
Boduēns de Kurtenē sācis savu zinātnisko darbību 19.gs. 60. gados, laikā, kad radās uzdevums noskaidrot valodas jēdzienu saskaņā ar zinātnes prasībām. Intelektuālo dzīvi šai laikā ietekmēja dabas zinības, kam pievērsās liela daļa Eiropas zinātnieku, un kuru atziņas izmantoja daudzās zinātņu nozarēs. Tā, piemēram, Kruševskis rakstījis: „Lingvistika pieder nevis pie vēsturiskajām, bet pie dabaszinātnēm. Tās galvenais uzdevums ir nevis pagātnes ainas atjaunošana valodā, bet valodas parādību likumu atklāšana”. 2 Arī de Kurtenē valodniecību uzskatīja par dabaszinātni, pamatojoties uz to, ka tā balstās uz savām stingrajām pētniecības metodēm, tai pat laikā de Kurtenē, balstoties uz valodas dabu kā zemapziņas darbības rezultātu, pieskaitījis valodniecību pie vēsturiski psiholoģiskajām un sociālajām zinātnēm, taču viņa nostāja šai jautājumā ir neviennozīmīga. …
