Briļļu vēsture

Brilles – optiska ierīce redzes uzglabāšanai vai acu aizsargāšanai no ārējiem kairekļiem.Sastāv no diviem stikliem(lēcām) un ietvariem.Lēcu lauztspēju mērī dioptrijās, ko nasaka ar diotrimetru.
Lēcas ir dažādas: sfēriskas, cilindriskas, teleskopiskas, prizmatiskas.

Jau akmens laikmetā bijušas sniega aizsargbrilles, ko lietojuši tālo ziemeļu iedzīvotāji un Āzijas tautas, kas mituša dienvidos līdz pat Tibetai.To apliecina arheologu speciālus apļus pinumus, kas acis aizsargājušas no saules stariem.
Visas šīs senās ierīces, kas acis pasargšja no apzibinosas un pārgaismošanas, priekštecēm.
Jau senie ēģiptieši aprakstījuši acu slimības kā arī tuvredzību un tālredzību.
Optika senatnē sāka attīstīties Aleksandrijā, kur dzīvoja Eiklīdz, kas radīja mācību par optiku.Vina pētījumus turpināja Ptolemajs, kas aprēķināja precīzus staru laušanas lanķus.No 9-14gs. Medicīnas un arī optikas attīstība cieši saistīta ar arābu kultūru.
Tai laikā vairāk nekā sešdesmit autoru radīja neskaitāmus traktātus par oftamaloģiju.


1837.gadā tika radītas bifokālā sbrilles kam papildlēcas uzlīmēja uz pamatlēcas, bet 1908. gadā pamatlēca sāka iestrādāt papildlēcu, tā radod bifokārās lēcas ar neredzamu pārejas līniju.
Bifokārās lēcas deva iespēju ar vienām brillēm redzet gan tālumā gan tuvumā.1910. gadā tika izgudrota trifokālā lēca (lēca ar trim dažādām optiskām daļām), kura trešā daļa ļāva redzēt arī vidējā attalumā. …