Brīvības cīņas

Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Tūlīt pēc Vācijas kara pieteikuma Krievijai ievadīja sasteigtu un slikti izplānotu ofensīvu Austrumprūsijā. Pēc sākotnējiem panākumiem krievu armijai pie Mazūra ezeriem stājās pretim pārgrupēti vācu spēki, kas ne tikai apstādināja krievu uzbrukumu, bet vairākās lielās kaujās krievus smagi sakāva un atsvieda pāri robežai. Vācieši savu uzbrukumu nepārtrauca, bet spiedās iekšā Lietuvā un Kurzemē. Frontes nostabilizējās tikai pie Daugavas.
Latvija atkal kļuva par karalauku. Krievu armija pavēlēja iedzīvotājiem atstāt piefrontes joslu. Lai veicinātu iedzīvotāju bēgšanu, avīzes izplatīja šausmu stāstus par vācu armijas varasdarbiem ieņemtajos apgabalos. Daudzi panikā atstāja savas dzīvesvietas, bet aiz frontes nekas nebija sagatavots bēgļu uzņemšanai, un viņiem bieži bija jāpārnakšņo klajā laukā bez pārtikas un sanitārās palīdzības pat vairākas nedēļas. Daudz zīdaiņu un vecu cilvēku gāja bojā. No Kurzemes un Zemgales 800 000 iedzīvotājiem bēgļu gaitās devās 550 000. valdība bija pārliecināta, ka būs jāatstāj arī Rīga, un uzsāka pilsētas evakuēšanu. Uz Krieviju aizveda mašīnas un iekārtas no 417 uzņēmumiem. Līdzi aizbrauca pāri par 200 000 strādnieku ar ģimenēm. Daudzi no tiem bija latvieši.…