Brīvības piemineklis ir viens no izcilākiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Tas uzcelta Rīgā kā Latvija brīvības simbols un apliecina visas tautas cieņu un mīlestību tēvzemei un tās brīvībai.
Vieta Brīvības piemineklim tika meklēta ilgāk nekā astoņus gadus. Kamēr beidzot Rīgas pilsētas valde pēc asām diskusijām, kas aptvēra visplašākās aprindas, Brīvības piemineklim izraudzījās vietu Brīvības bulvārī. Šajā vietā līdz šim atradās piemineklis Pēterim I, kuru izveda Pirmā pasaules kara laikā. Iecerēto pieminekļa vietu toreiz no trim pusēm cieši ieskāva liepas. Lai realizētu savu ideju, K. Zāle nocirta Brīvības bulvāra liepas topošā pieminekļa aizmugurē. Lai atrisinātu samērā grūtu uzdevumu – Rīgas centrālajā zaļumu joslā pilsētas centrālajā bulvārī radīt laukumu piemineklim, bija vēl jānovērš nopietns urbānistisks traucējums: bulvāra ass pārbīdījums starp Vecrīgu un pieminekli. To atrisināja paplašinot tiltu pār kanālu. Tas deva iespēju izcelt pieminekļa simetrisko kompozīciju.
1923. gada konkursa noteikumos, kuru idejiskā būtība saglabājās visās tā kārtās, bija paredzēts, ka celtniecības izdevumi nedrīkst pārsniegt 300 000Ls, ieskaitot projekta autora honorāru. Bet jau 1925. gadā valdība no valsts budžeta izsvītroja piešķirto naudu, un valsts prezidents Gustavs Zemgals bija spiests atzīties, ka budžetā līdzekļu nav, lai tos vāc tauta! Lai vāktu Brīvības pieminekļa celtniecībai vajadzīgos līdzekļus, visā valstī tika nodibināts sazarots komiteju tīkls – pa vienai katrā apriņķī – ar nosaukumu “Brīvības pieminekļa ... apriņķa komiteja”. Rīgā bija 13 iecirkņu komitejas. Turklāt šādas komitejas noorganizēja pie lielākajiem valsts resoriem (Finansu, Ārlietu u.c. ministrijām, Rīgas garnizona utt.).…