Cēlies no valdnieku un karotāju dzimtas. Tēvs radīja dēlam noslēgtu, baudu un ērtību pilnu vidi. Zēns izauga, neko nezinādams par reālo dzīvi, kaut arī viss liecināja, ka viņš ir gan neparasti apdāvināts, talantīgs un iznesīgs, gan ļoti augstsirdīgs.
Laika gaitā Sidhārta izauga par īstu pasaku varoni – apņēma skaistu sievu, princesi Jašodharu. Bet ap to laiku, kad piedzima viņa vienīgais dēls Rahula, viņu sāka grauzt interese par ārpasauli. Varbūt viņā modās neapmierinātība ar neaptumšoti laimīgo dzīvi marmora pilī ar skaistajiem dārziem un dīķiem, viņu garlaikoja kurtizānes, dejotājas un muzikanti, kuri vienmēr bija gatavi viņu izklaidēt, viņš bija noguris no gulšņāšanas smalkā zīda tērpā un mielošanās tikai ar izsmalcinātiem gardumiem.
Tēvs sarīkoja Budam braucienu cauri tuvējam ciematam, bet vispirms pavēlēja, ka visiem cilvēkiem, kam ir kroplība vai vaina, aizliegts rādīties dēlam acīs, lai nesatrauktu viņa jūtīgo dvēseli. Tomēr šos nodomus neizdevās īstenot, jo pirmo trīs ciemata apmeklējumu laikā Sidhārta ieraudzīja daudz ko tādu, kas viņu dziļi satrieca un atstāja neizdzēšamu iespaidu. Īsumā, viņš tika iesvaidīts ciešanu realitātē ar tām trim visskaudrākajiem paveidiem: vecumu, slimību un nāvi.
Sapratis, acīmredzot pirmo reizi, ka arī viņu kādu dienu piemeklēs tāds liktenis, viņš kļuva nomākts un noslēdzās sevī. Tad ceturtajā ciemata apmeklējuma laikā Sidhārta sastapās ar svēto vīru – vienu no tiem noplīsušajiem askētiem, iespējams, ar garu bārdu un pinkainiem matiem, kas klīst Indijas karstajos un putekļainajos ceļos savas svētās upes meklējumos bez iedzīves un naudas, paļaujoties uz svešinieku laipnību. Tomēr šis bezpajumtnieks, ubags, izturējās tik mierīgi un cēli, ka Sidhārtam likās – viņš ir samierinājies ar vecumu, slimību un nāvi.…
