Es izvēlējos rakstīt referāta darbu tieši par šo tēmu un to turpināt, jo budisms ir ne tikai viena no visvairāk izplatītākajām pasaules reliģijām, bet arī ar ļoti daudziem reliģiju atzariem, tajā skaitā arī dzenbudisma atzaru gan Ķīnā, gan arī Japānā. Tāpat viens no iemesliem ir neapzināta dzenbudisma pielietošana mūsdienās, kaut arī ir viens no visvecākajiem budisma atzariem. Vēl dzenbudisma filozofiju pielieto austrumu cīņas mākslās, kā arī visā pasaulē populāras ir dažādas, dzenbudisma un samuraju (10. attēls) laikā, veidojušās tradīcijas. Tā, piemēram, ikebana, tējas dzeršanas ceremonijas, austrumu cīņas - džudo, karatē, paukošana, loka šaušana (11. attēls), zobenu cīņas un citas mākslas. Kāpēc tad cilvēki ar to nodarbojas? Tāpēc, ka tas ir kaut kas skaists, efektīvs, savādāks. Dienas beigās daži cilvēki nododas arī meditācija, lai aizmirstu dienas raizes, atslābinātos un nostabilizētu savu iekšējo pasauli. Manuprāt, šī ir viena no interesantākajām tēmām, par kuru var veidot referāta darbu.
Budisma vēsture
Ķīnā budismu jau pazina mūsu ēras pirmajos gados, to sludināja Indiešu mūki. Budisms Ķīnā ātri un strauji izplatījās politiskās un idejiskās nestabilitātes dēļ. Indiešu budisti tulkoja rakstus un grāmatas ķīniešu valodā, lai propagandētu savu mācību.
Sākotnēji budismu atbalstīja arī Tanu dinastijas valdnieki. Tomēr vēlāk, kad budistu kopienas kļuva ārkārtīgi stipras, valsts šajā mācībā saskatīja draudus savai politiskai un ekonomiskajai vienotībai un varenībai, un asi vērsās pret budistiem, sagraujot klosterus, nogalinot mūkus, aizliedzot budistu skolas.
Budisms daudzējādā ziņā bija pretrunīgs ar ķīniešu tradicionālajām vērtībām. Ķīnieši plānoja un organizēja dzīvi, taču budisti visas cerības lika uz nāvi. Ķīniešiem ģimene bija galvenais, taču budisti domāja tikai par personisko glābšanos. Ķīnā visa dzīve balstījās uz sjao (godbijība, cieņa pret vecākiem) principu, piemēram, cilvēks nedrīkstēja nodarīt sev miesas bojājumus, lai neapbēdinātu vecākus, bet budistiem pret budistu kopienu. Ķīniešiem galvenās bija valsts intereses, bet budistiem tās bija vienaldzīgas. Nirvāna, nevis ideāla valsts, bija viņu tiekšanās objekts. Turklāt ķīnieši milzīgu nozīmi veltīja cītīgam darbam, bet budisti - meditēšanai. [12]
Rodas jautājums: kāpēc šī ķīniešiem tik svešā mācība guva tomēr tik lielus panākumus? Atbilde: reliģiju trūkums Ķīnā. Smalkais ķīniešu prāts nebija radījis pat nelielu skaitu sistematizētu reliģisku teoriju. Šo tukšumu aizpildīja budisms.
Laikā, kad budisms sāka izplatīties Ķīnā, šī mācība jau bija rūpīgi izstrādāta reliģiska sistēma. Ķīnā populāras bija mahajanas virziena skolas ar krāšņiem rituāliem, ar priekšstatiem par paradīzi un elli. Svarīgi bija tas, ka mahajana tuvināja cilvēku laimes valstībai, identificējot nirvanu ar sansāru. Budisti iepazīstināja ķīniešus ar nirvānu kā augstāko realitāti, kurā cilvēks nokļūstot, pārvēršas par budu. Budisms neapšaubāmi bagātināja ķīniešu kultūru…
