Būvniecības attīstības procesā no ieceres līdz pabeigtai būvei ir iesaistīti kā garīgā, tā fiziskā darba veicēji, kā būvniecības speciālisti un pasūtītāji, tā iedzīvotāji vai strādājošie, kuri izmantos šī procesa galarezultātu – būvi. Lai neveidotos haoss, un katrs nestrādātu pēc saviem ieskatiem, ir izveidoti speciāli likumi, standarti un noteikumi, kas ir jāievēro.
Būvēm uzstādāmās prasības likumos, noteikumos un standartos nosaka pašas būtiskākās prasības, lai projektējot un būvējot būves, tajās, ievērotu ekonomiskos apsvērumus, paredzētu un iebūvētu būvizstrādājumus, kas atbilst paredzētajai funkcijai un lietošanas mērķim. Lai būves projektētu un būvētu tā, lai normālos ekspluatācijas apstākļos visā ekonomiski pamatotā ekspluatācijas (dzīves cikla) laikā, ņemot vērā prognozējamās iedarbes uz būvēm.
Projektējot un būvējot, ir jāievēro Civillikums un citi likumi, pagasta vai pilsētas apbūves noteikumi; būvnormatīvi, kuri iekļauti LBN 000 – „Būvnormatīvu sarkastā”; ugunsdrošības, sanitārās un vides aizsardzības normas.
Eiropas Būvizstrādājumu direktīva 89/106/EEK nosaka, ka būve projektējama un būvējama tā, lai nodrošinātu vides arhitektonisku kvalitāti, vides pieejamību, dabas resursu racionālu izmantošanu, kā arī visas būves un tās atsevišķu daļu drošumu. Noteiktas arī sešas būtiskākās drošuma prasības, kas tiek izvirzītas būvēm: stiprība un stabilitāte; ugunsdrošība; drošība lietošanā; higiēniskums un nekaitīgums cilvēka veselībai, kā arī videi; aizsardzība pret troksni; energoefektivitāte.
Būvniecības likums, I nodaļa. Vispārīgie noteikumi:
(Spēkā esošs no 1995.gada 13.septembra. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2008.gada 9.janvārim)
3.pants: Būve projektējama un būvējama tā, lai nodrošinātu vides arhitektonisko kvalitāti, vides pieejamību, dabas resursu racionālu izmantošanu, kā arī visas būves un tās atsevišķu daļu:
1) stiprību un stabilitāti;
2) ugunsdrošību;
3) drošību lietošanā;
4) higiēniskumu un nekaitīgumu cilvēka veselībai un videi;
5) energoefektivitāti;
6) akustiskās prasības.…
