Čečenijas konflikts

Čečeni ir sena kaukāzu tauta ar senām, patstāvīgām dzimtas tradīcijām. XIII gadsimtā Čečeniju, gluži tāpat kā visu Kaukāzu, iekaroja mongoļi-tatāri. Pēc X gs. Čečenijā no Gruzijas sāka izplatīties kristietība, savukārt XVI gadsimta beigās no Dagestānas sāka ieplūst islama ticība, kura XIX gs. pirmajā pusē kļuva par galveno reliģiju. Sākot ar XVI gadsimtu tagadējās Čečenijas teritorijā sāka apmesties krievu kazaki, kuri XVI gs. pusē izveidoja tur patstāvīgu apmetni. Šī zeme atradās krievu kņazu pakļautībā, kuri aizsargāja to no turku un tatāru tīkojumiem. Tādējādi krievus pieskaita pie šīs zemes pamatiedzīvotājiem. XVIII gs. pusē, pārceļoties no kalniem uz ielejām, čečeni sāka saplūst ar krievu tautības cilvēkiem. 1781. gadā čečenu vecākie brīvprātīgi pieņēma Krievijas impērijas pavalstniecību. 1817. gadā sākās Kaukāza karš. Čečeni negaidītiem uzbrukumiem postīja kazaku ciemus un apmetnes vietas. Čečeni un citas musulmaņu tautas bija zvēriski pretinieki pret jebkādu valsti, kas viņus turēja pakļautībā. To viņiem iedvesa islama ticība, kurā teikts, ka “ musulmanim jābūt brīvam un neatkarīgam cilvēkam”. Kristieti savukārt drīkst turēt verdzībā, kas arī tika plaši pielietots. Izmantojot miridisma mācību, Kaukāza islama garīdzniecība aicināja uzsākt “svēto karu” ar ”neticīgajiem” (krieviem), kuri ieradušies Kaukāzā. Tāda īsumā ir Čečenijas vēsture.
90. gadu sākumā Čečenija Čečeniešu-Ingušu Republikas sastāvā pārstāvēja vienu no trijām republikām Krievijas sastāvā (to kopējais skaits ir 21), kur nekrievu nācija sastāda vairākumu…