Cena – līdzīgi izmaksām un produktu apjomam – peļņu ietekmējošais faktors arvien vairāk nonāk mārketinga uzmanības centrā. Daudzi uzņēmumi, redzot, ka to centieni paaugstināt peļņu izmaksu samazināšanas vai apjomu palielināšanas ceļā sasnieguši galējo robežu, cenšas veidot profesionālu cenu politiku, lai uzlabotu maksājumu plūsmu un peļņu.
Cenu politika - cenu līmeņa un tā iespējamo variantu noteikšana atkarībā no tiem mērķiem un uzdevumiem, kurus uzņēmums risina kā īstermiņa, tā arī ilgtermiņa periodā.1
Tā kā produkta sadalē lielākoties ir iesaistīti vairāki dalībnieki, kuriem ir saimnieciskās darbības statuss, tad uzņēmuma cenas, kurās ietver uzņēmuma vairumcenu, transporta izmaksas un tirdzniecības organizācijas pakalpojuma izmaksas un tās uzcenojumu, kā arī mazumtirdzniecības cenas, par kādām mazumtirdzniecības organizācijas pārdod produktus brīvā tirgū galapircējiem.
Plānojot cenu politiku, jāņem vērā uzņēmuma brīvības pakāpe šajā jomā. Uzņēmumiem to rīcības brīvība cenu noteikšanas jomā nereti ir ierobežota: to regulē Latvijā pastāvošā likumdošana, MK noteikumi un normatīvie akti, metodiskie materiāli likumi, vai arī tirgus apstākļi. Ja potenciālo pircēju informētība par cenām ir zema, tad uzņēmumiem ir lielāka brīvība cenu noteikšanā un to izmaiņās. Cenas augšējo robežu galvenokārt nosaka bagātāko pircēju produkta vērtējums, bet zemāko robežu nosaka izmaksas.
Produkta vai pakalpojuma cena, it īpaši starptautiskajā tirdzniecībā ir nestabils lielums. Tā kā to ietekmē vairāki faktori, tad, lai nodrošinātu sekmes darījumos, uzņēmumam jāizstrādā sava cenu politika un pastāvīgi jāveic tās efektivitātes pārbaude un, mainoties apstākļiem, attiecīgi jāmaina cena.
Cenu politika nosaka pārdošanas cenas, atlaides un pārējos piegādes, apmaksas un kreditēšanas noteikumus.…
