6 Secinājumi
1. Aizvēstures tēlniecība rada iespaidu, ka lielakā nozīmes darbos nebija estētikai, bet gan
simbolismam, ko pierāda Villendorfas Venēras figūriņa.
Senā Ēģipte
2. Novērtējot kanonu nozīmīgumu Senās Ēģiptes mākslas attīstībā, var secināt, ka tiem ir
unikāla vēsturiska vērtība un individuāls raksturs. Kanonu mērķis bija pēc iespējas
skaidrāk un nepārprotamāk attēlot cilvēka figūru, parādot gan cilvēka vizuālo tēlu, gan
sociālo stāvokli. Kanoni senajā Ēģiptē kalpoja arī par ideoloģijas paudējiem untiem bija
nozīmīga loma mākslinieciskās kvalitātes un standartu uzturēšanā.
3. Ēģiptiešu kanoni ilgstoši neļāva māksliniekiem izpausties radoši.
4. Ēģiptiešu kanoni ilgi saglabajās nemainīgi, kas veicināja mākslas kvalitātes saglabāšanos.
5. 5.dinastijas portretu tēlniecība parāda lielu tēlnieku meistarību. Ir manāma attīstība,
apgūti sarežģītāki tehniskie paņēmieni. Portretiem ir individuālas iezīmes.
6. Vienīgā joma, kur tēlnieki Ēģiptē var brīvi improvizēt ir sīkplastika, tādēļ sastopamas
daudz interesantas kalpotāju figūriņas
7. Senās Ēģiptes tēlniecības galvenā tēma gadsimtu garumā bija reliģija. Atšķirībā no
Grieķu un Romiešu cilvēka attēlojuma, kas tiecās pēc realitātes, ēģiptiešiem nozīmīgāk
bija atveidot personu, atstājot iespaidu.
Priekšāzijas zemes
8. Mezopotāmija salīdzinājumā ar Ēģipti ir vairākas
atšķirības tēlniecībā:
a. nebija attīstīts pēcnāves kults, izpalika greznu
kapeņu celtniecība un monumentālā tēlniecība
b. Šumeru ciļņi un apaļskulptūras salīdzinājumā
ar ēģiptiešu tēlniecību šķiet raupjas un
smagnējas, tomēr laikā atstāj spēcīgu iespaidu.
9. Akadiešu skultūras, salīdzinājumā ar šumeru
tēlniecību, tika attēlotas daudz reālistiskāk, uzsverot
figūras, apjomus, veidojot telpisku efektu, pat
rakstura iezīmes.
Senā Grieķija
10. Arhaikas perioda tēlniecības darbos izpaudās Ēģiptes kanoni, ko apstiprina attēls 6-1.
11. Klasiskajā periodā notika tēlnieku meklējumi pēc ideāla, savukārt, Hellēnisma laikmetā
anatomijas pareiza attēlojums tika apvienots ar emociju piedošanu tēliem, garīgās
pasaules attēlojumu, ka arī bērnu un sadzīves ainu pievienošanos.
12. Attēls 6-2 parāda, ka Senās Grieķijas
tēlniecības attīstības gaitā cilvēka ideāls
attēlojums tiek aizstāts ar arvien pieaugošu
reālismu un anatomisku precizitāti.
Senā Roma
13. Romas tēlniecībā cilvēka portrets tika iegūts
precīzs un detalizēts, bet tas neattēloja izteiktas
emocijas.
14. Salīdzinājumā ar Antīkās Grieķijas portretiem,
Senās Romas likās vienkārši, it kā viņi pat
neiedziļinājās cilvēka anatomiskajā uzbūvē vai
proporcijās.
15. Skulptūrās, kurās tika attēlotas augstas amatpersonas, tika idealizētas pat pārspīlēti, jo
imperatori tajā laikā tika dievišķoti.
16. Senās Romas tēlniecībā netika veidotas ne sieviešu, ne arī bērnu skulptūras, vienīgais
izņēmums ir Augusta sieva – Līvija.…
