Platons un Aristotelis uzskatīja laba dzīve cilvēkam var būt tikai tad, ja cilvēks ir laimīgs. Viņi uzskatīja, ka cilvēki ir laimīgi, tikai tad kad viņiem ir vesels gars, miesa, un viņiem ir otršķirīgās vērtības. Aristotelis uzskatīja, ka laime, katram ir kaut kas savs. Piemēram, viens var būt laimīgs ar savām zināšanām, bet otrs neizglītots un dumjš cilvēks nesaprot gudro. Laba dzīve cilvēkam var veidoties jau no pašas skolas, cilvēkam jāstāsta par cilvēces vērtībām, par godīgumu, taisnīgumu, vīrišķību, lai cilvēks varētu saprast un noskaidrot priekš sevis dzīves prioritātes. Lai būtu laimīgs, cilvēks augstu vērtē tikumību. Vairākums atzīst taisnīgumu, un ko tas saka par savu izcelsmi, visi kas ievēro taisnīgumu dara to nelabprāt, jo ir nepieciešamības spiesti un nekā laba tur nesaskata, viņi to dara pamatoti jo uzskata, ka netaisna cilvēka ir daudz patīkamāka nekā taisna.
Platons uzskata, ka cilvēkā ir trīs dvēseles daļas: saprāts, kaisme un iekāre. pilnvērtīgs cilvēks ir tāds, kas dzīvo saskaņā ar savu prātu. Platona skatījumā patiesībā esamība ir idejas, tās ir tikai ar prātu sasniedzamas. Tieši šīs nemateriālās idejas veido materiālās pasaules būtību, lietas ir tikai ideju atdarinājums. Cilvēka daba ir arī draudzīga, jo savādāk nevarētu uzturēt sakarus ar pārējiem cilvēkiem un ja nebūtu citu cilvēku, tad nevarētu pastāvēt un izveidoties valsts. Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums. Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiāla eksistence. Tā ka pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus. Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas.…
