Pēc Platona uzskatiem taisnīgumam ir augsta vieta, jo būt taisnīgam ierosina labā sekas dzīvē, taču tas ir daudz grūtāk būt par taisnīgu, jo netaisnīgs (tā uzskata Glaukons) var izlikties par taisnīgu un gūt labumus no tā. Platons uzskata, ka taisnīgs cilvēks ir tas, kas pilda savu dzīves uzdevumu, nejaucoties citās cilvēku lietās, arī ir jāuzsver tas, ka gan nabadzība , gan arī bagātība traucē cilvēkam apzināties sava amata nepieciešamību, viņš kļūt neieinteresēts savā amatā vai arī viņām nepietiek līdzekļu, lai pildītu savu darbu labi(nabadzības gadījumā).
Pēc Platona uzskatiem, labs cilvēks, ir tas, ka neuzticas kārdinājumiem, pieņemot maldus par taisnību, tādā gadījumā cilvēka dvēsele ir pilna ar nezināšanu un tas nozīmē īstos melus. Platons uzsver, ka pēc būtības vai pēc mērķiem labs cilvēks nevar būt viegli ietekmējams, ir jāmin arī ka Dievs tiek uzskatīts par labā cēloni, tātad viņš nemainās un nevar nodarīt ļaunumu.
Platons uzsvēra, ka cilvēka dvēselei ir 2 daļas, proti, saprāts un alkatība, neprāts. Dvēsele neprāts liek cilvēkam darboties pretēji savai pārliecībai, taču dusmas tiek uzskatītas par dvēseles saprāta sabiedroto. Tas ir izskaidrojams ar to, ka rīkodamies neprātīgi, cilvēks dusmojas par to, tātad darbojas cilvēka dvēseles saprāts. Vienlaicīgi ir jāmin, ka saprāts ir cilvēka gudrība – rīkodamies pēc saprāta, cilvēks darbojas gudri.
Vīrišķība pēc Platona uzskatiem ir aizsargāšanas veids, kas liecina par to, ka cilvēks apzinās iespējamo drosmi.
Savukārt, pamatojoties uz Aristoteļa „Nikomaha ētiku”, viņš uzsver, ka cilvēka meklējamais galamērķis, kas ir vienīgais, ir vislabākais, savukārt, cilvēka uzstādītais gala pašmērķis ir laime, jo cilvēks tiecas sasniegt galīgo mērķi tieši sev, tieši priekš sevis nevis materiālām vajadzībām, vēlmēm.…
