Ir trīs galvenās pieejas, kuras interpretē kā ‘iekšējie un ārējie faktori savstarpēji iedarbojas un ietekmē cilvēka attīstību” (Vecgrāve, 2008):
1.Bioģenētiskā pieeja, prioritāti dod iedzimtībai. Tās spilgtākie pārstāvji ir E.Hekkelis, St.Holls un Z.Freids.
2.Socioģenētiskā pieeja, akcentē vides noteicošo nozīmi attīstībā. Šīs pieejas autori ir, galvenokārt, biheivioristi un neobiheivioristi – B. Skinners un A. Bandura.
3.“ES” teorijas - humānistiskā pieeja, apgalvo, ka cilvēks meklē dzīvē savu individuālo ceļu, nebāzējoties nedz uz instinktiem, nedz vidi un audzināšanu. Spilgtākie pārstāvji – A.Maslovs, K.Rodžerss.
Kā arī ir citas atsevišķas teorijas, kuras netiek iekļautas kādā no pieejām:
Etoloģija – tiek meklēts kopīgais cilvēku un dzīvnieku uzvedībā. Šīs teorijas pārstāvji ir K.Lorencs, Dž.Boulbijs, M.Einsvorte, kuri uzsvera pieķeršanās starp zīdaini un aprūpētāju nozīmi gan bērnībā, gan tās ietekmi uz visu cilvēka dzīvi.
Kognitīvās teorijas – attīstības pamatā ir informācijas apstrādes veidu evolūcija, ko nosaka ģenētiskā ieprogrammētība un indivīda brieduma līmenis. Spilgtākie pārstāvji -Ž.Piažē, Dž.Brunners, L.Kolbergs.
Ekoloģiskais attīstības modelis - attīstība ir dinamisks process, kas norit divos virzienos: 1. - cilvēks pats veido savu dzīves vidi; 2. - indivīds izjūt šīs vides ietekmi. Teorijas autors ir Uri Bronfenbrenners.
Teorijas interpretē dažādas cilvēka attīstības jomas, katra no sava aspekta, viena otru papildinot, tiecas skaidrot cilvēka psihiskās attīstības gaitu.
Cilvēka personības attīstību teoriju izpēte ir svarīga, lai labāk saprastu cilvēka personību un veiksmīgāk sniegt konsultācijas. …
