Vēl Bērniņš.
Viens no mūža posmiem ko atataino tautas dziesmās ir tad kad sagaida mazo bērniņu atnākam uz šo pasauli. Latvieši ticēja daudz, dažādiem dieviem, bet pie bērniņa viņi uzticējās (visvairāk) Laimiņai, kura izveidoja mūžu mazajam bērniņam. Dainās ir atatainots, kā visi gaidīja mazos, gan tēvi, gan topošās mātes, domādami, kā bērniņš izskatīsies. Tēvi vairāk nekā parasti palīdzēja grūtniecēm, tas ir, palīdzēja pat noaut kājas. Kad pienāk tas brīdis, kad mazais nāk pasaulē visi ir ļoti laimīgi, bet tika uzskatīts, ka tie bērniņi, kuri ir piedzimuši saulītē tie ir būs laimes luteklīši. Ir stāstīts, ka dzemdības notika pirtiņās, jo tās bija vissterilākā vide dzemdībām. Pirms bērniņa nākšanas pasaulē pirtiņu iekurināja, un lai topošai māmiņai būtu ērtāk guļamo vietu noklāja ar lapām. Tautasdziesmas skaisti apraksta tos brīžus, kad māmuliņas savus bērnus liek šūpulī un kur tie tika novietoti, piemēram, priedītēs, vējainās vietās, pie lakstīgalām. Tiek attēlots cik dārgi sievām ir savi bērniņi, ja viņas ir gatavas pavadīt visu laiku pie bērniņiem, kamēr tie izaugs. Viņas savus bērnu šūpulīšus izrotāja ar dažādām puķēm un parasti novēl saviem bērniņiem vislielāko miegu. Mazos bērniņus šūpulī auklēja, lai aug lieli un puiši par lieliem vīriem un labiem arājiņiem, bet meitas, lai ir ar vieglām kājiņām, lai lokanas un labas sievas. Tautasdziesmās krustvecākus sauca par kūmām, bet krustāmos bērniņu par pādīti. Senos laikos krustvecākus meklēja pēc iespējas bagātākus, lai bērniņam būtu izdevīgāk. Vecāki saviem bērniem novēlēja vislabākos vēlējumus.
…