S. Radhankrišnans teicis: ‘’Indijas filosofija balstās uz Garu, kurš ir augstāks par jebkuru loģiku. Kultūra, kura balstās tikai uz loģiku un zinātni, ir efektīga, bet tā nekad nevar būt iedvesmojoša.’’(1)
Filozofiskā problēma par cilvēku skar patiesību par cilvēku sākumu, viņa struktūru, darbību, likteni, vietu pasaulē, sabiedrībā, skar brīvību, atbildību, reliģiju. Jautājumi par cilvēku liecina, ka sabiedrība šodien, neskatoties uz gara paviršību un tukšumu, interesējas par nopietnām vērtībām. Cilvēki meklē jaunu pieeju, lai satiktos ar sevi un ar līdzcilvēkiem, tiecas realizēt sevi, tikt vaļā no necilvēcīgajiem dzīves apstākļiem, atrast mieru, laimi, atrisināt sarežģītos ticības jautājumus. Mēs katris saskaroties un iepazīstoties ar apkārtējo pasauli, mēs atklājam tajā esošo lietu, parādību un procesu būtību, to starpā pastāvošās attiecības un sakarību. Iegūtajām zināšanām integrējoties, veidojas vairāk vai mazāk pilnīgs pasaules uzskats, kurš pastāv trīs galvenajos līmeņos: atsevišķa indivīda, kolektīva vai nācijas un visas sabiedrības līmenī.
Katrs filozofijas, arī reliģijas filozofijas mērķis ir radīt harmonisku dzīves un pasaules uzskatu, kas apmierinātu mūsu prāta un sirds prasības.
Reliģija liek cilvēkam izprast dzīves augstāko un pēdējo jēgu. Tā liek viņa domām, jūtām un darbiem atraisīties šīs dziļākās jēgas realizēšanas virzienā, sasniegt to ideālu, pēc kura viņi tiecas. (4)
Atnācēju āriešu garīgā pasaule savu pilnīgāko izpausmi gūst vēdās (sankrita val.- zināšanas)- tekstos, kuruem indieši piešķir svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. …
