Lai izprastu 18.gs. franču apgaismotāju uzskatus cilvēka tiesību jautājumos, vispirms ir jāizprot, ko nozīmē jēdziens “Apgaismība”. To pirmie iesāka lietot Voltērs un Herders. Ar to saistītās parādības nebūt nav jāuzskata par revolucionāru soli cilvēces un filozofiskās domas attīstībā. Pamatā franču apgaismotāji izmantoja tās nostādnes, kas jau bija izveidojušās Jaunlaiku filozofijā, respektīvi, 16.-17.gs. Eiropā. Te varētu minēt tādus domātājus kā F.Bēkons, R.Dekarts, Dz.Loks, D.Hjūms, B.Spinoza, G.V.Leibnics u.c. Apgaismotāji tāpat kā vairums Jaunlaiku domātāji pētīja 3 galvenās problēmas:
1.Pats cilvēks, viņa prāts, pašapziņa, tās saistība ar gribu, jūtām;
2.Process, kā norit izziņa;
3.No cilvēka domāšanas atšķirīgās (materiālās) pasaules raksturošanas veids.
Apgaismības domātāji šīm problēmām pievieno vēl vienu – idejas par sabiedrību, valsti, vēsturi. Par galvenajiem sabiedrības attīstības mērķiem apgaismīgas laikmeta domātāji izvirza ideju par pilsonisku sabiedrību, kuras centrā ir brīvs, sev nodrošināt spējīgs indivīds. Arī šī ideja, protams, nav jauna, tās saknes meklējamas jau sengrieķu filozofu atziņās.…