Mūsdienu pasaule raksturojas kā pārēja uz principiālo jauna tipa sabiedriski-ekonomisko attīstību, kur pamatfaktori ir zināšanas, izglītība, cilvēka dzīves pilnība. Sabiedrība iet uz darbaspēka ražīguma pilnveidošanas fāzi, kad visvairāk vērtēts tiek cilvēks, viņa zināšanas, prasme, darba iemaņās, profesionalitāte. Tagad liela uzmanība tiek veltīta tieši cilvēka darbaspēka ražīgumam.
Ar zinātniski-tehnisko progresa lomu palielināšanu ekonomiskā pieaugumā izmainījās rietumu ekonomistu-klasiķu attieksme pret darbaspēka problēmas atražošanu. Zinātnieki savu uzmanības centrā fokusēja jaunu darbaspēka nodibināšanas problēmu, tajā laikā kā agrākās pamatproblēmas bija esošā darbaspēka izmantošana. Tagadējā kapitālismā strukturālās izmaiņas ekonomikā ir kā objektīva pamatne, uz kuras izveidojās mūsdienu cilvēkkapitāla koncepcija.
Zinātniski–tehniskas revolūcijas laikmetā un pārveidošanas darbaspēka ražīguma struktūrā par ekonomiskas auguma faktoru kļūst pats darbinieks. Pamatresursu efektivitātes izmantošana ir atkarīga no tā, cik darbinieks morāli un materiāli ieinteresēts augstu galarezultātu sasniegšanā.…