Cilvēks Senās Indijas reliģiski filosofiskajās mācībās

Jautājums – kas ir cilvēks savā dziļākajā būtībā ir ļoti sarežģīts. Savā ikdienas pieredzē mēs nešaubīgi spējam atšķirt cilvēkus no citām dzīvām būtnēm. Tātad pastāv kaut kāds noteikts pazīmju kopums. Tomēr filozofijas uzdevums nav pētīt cilvēka vēsturisko izcelšanos un atklāt bioloģiskās īpatnības. Filozofijas mērķis ir izprast cilvēka situāciju pasaulē, kas veidojas sakarā ar specifiski cilvēcisko dzīves veidu, attieksmi, spēju domāt, gribēt, vērtēt, radīt un saprast simbolus. Filozofijas pēta cilvēku viņa radītās kultūras, vērtību, nozīmju, jēgu kontekstā un analizē spēju domāt, saprast, izskaidrot, analizēt, sintezēt, praktiski darboties, būt brīvam un radošam. Cilvēka dzīvi mūsdienās nosaka ne tik daudz viņa kā bioloģiskās sugas pagātne, cik kultūra, domāšanas ievirze un attieksme pret pasauli. Kultūra ir tas fenomens, kurā izpaužas cilvēka būtība un parādās atšķirība no visas pārējās dzīvās un nedzīvās dabas. Pārdomas par cilvēka būtību vērojamas jau sengrieķu filozofijā. Eiropas domas vēsturē nepastāv vienota ideja par cilvēku.
Filozofiski aplūkot cilvēku, nozīmē pārdomām izvirzīt maksimālas prasības: aplūkot vispārējos eksistences principus, nostādnes, cilvēkā saskatīt ne tikai skaisto un labo, bet arī neglīto un ļauno, atšķirt konkrētus nebūtiskus notikumus no tādiem, kas skar raksturīgāko cilvēkā.…