Cilvēkveidīgie pērtiķi

Tāpat kā šimpanzēm, gorillām ir savas dejas, kam ir rituāla nozīme. Jau 3 – 4 mēnešu vecs mazulis mēģina to mācīties, taču privilēģija to izpildīt ir veciem tēviņiem ar sirmu muguru. Rituāls tiek demonstrēts tiekoties vienam ar otru, vai ienaidnieku, cilvēku. Šajā gadījumā tas tiek iesākts ar biedējošu bļaušanu, pēc tam tēviņš norauj palielāku koka zaru, saspiež to starp lūpām, ar abām rokām plēš lapas un svaida tās sev apkārt. Nākamais “cēliens” ir sišana sev pa krūtīm, kas tiek izdarīta pārmaiņus ar vienu un otru roku. Beigās ar rokām sit pa zemi. Skats ir tiešām biedējošs! Sastopoties diviem tēviņiem no dažādām grupām, rituāls iesākas savādāk. Gorillas viens otru biedē ar neatlaidīgu skatienu, drūmi sarauktām uzacīm un savilktām lūpām. Ja šis skatiens tiek izturēts, gorilla metas virsū pretiniekam. “Melns, izspūris, briesmīgs kā velns, veikls kā vējš un stiprs kā lauva – viņš skrien, laužot zarus un pēkšņi... 3 metru attālumā apstājas un satricināts sit sev pa krūtīm. Tad rūcot un stenot, gorilla lielā ātrumā aizdrāžas garām, jo šī ir tikai draudēšana nevis uzbrukums,” tāds pēc zinātnieka B. Harisona vārdiem izskatās satracinātais gorilla. Gorillas gandrīz nekad nekaujas savā starpā vai ar citiem dzīvniekiem.
Nav redzēts, ka gorillas kaut jel kādos apstākļos ņemtu rokā kokus, akmeņus vai citus priekšmetus, taču nebrīvē to ātri iemācās.
…