Jēdziens ētika tiek formulēts kā filozofiska mācība par tikumību un morāli. Ētika pretendē uz dzīves padomdevēja funkcijām. Tā norāda ceļu, kas ejams kopā ar citām dzīvībām un pasaules norisēm, ar kurām nākas saprasties, līdzsvaroties, dalīties – ar līdzcilvēkiem, ģimeni, tautu, cilvēci, citām paaudzēm un to radītajām vērtībām, ar dabu, lietām, ar visu, kas pasaulē. Tāpēc var teikt arī, ka ētika vērsta uz sevis vadīšanu, uz dzīves virziena izvēles ieteikumiem, lai atvieglotu saikni ar citiem, sevi attiecīgi pārveidojot [8.] – tātad rakstura pilnveidošana. Arī tulkojums no grieķu ēthos ir raksturs, daba, tikums.
Savā ziņā ētiku varētu pielīdzināt cīņai, burtiskā nozīmē to varētu izskaidrot kā cīņu ar ļauno, taču manā izpratnē vienlīdzības zīmi starp vārdiem ētika un cīņa varētu likt, jo tās tiecas uz vienu mērķi - arī cīņas mērķis un uzdevums ir pilnveidošanās un attīstīšanās, virzīšanās uz priekšu, jaunu pieredžu un izpratnes gūšana, nevis uzvara vai zaudējums, kā visbiežāk tiek uzskatīts. Cīņas vērtības ir arī ētiskās vērtības.
Vārdnīcā vārds „cīņa” tiek skaidrots kā darbība, kurā cits citu cenšas uzvarēt, pieveikt ar spēku, veiklību, cīkstēšanās, spēkošanās, sacensības (parasti sportā). Cīņa ir arī bruņota sadursme, kauja. Arī aktīva vēršanās pret kaut ko nevēlamu, cenšoties to iznīcināt, mazināt tā ietekmi. Cīņa ir tiekšanās sasniegt mērķi, aktīvi darbojoties, pārvarot pretestību, šķēršļus [9.]. Izpratne par šī vārda nozīmi ir atšķirīga, tāpēc atšķirīga ir arī izpratne par cīņas būtību.
Tā kā bieži vien cīņa asociējas ar vardarbību, ētikā svarīgs jautājums būtu, vai cīnīties ir labi, vai cīņa ir morāli attaisnojama.
Es domāju, ka viss ir atkarīgs no tā, kā mēs cīņu uztveram. Manuprāt, cīņas būtība ir, aktīvi darbojoties, pārvarot šķēršļus, censties sasniegt nosprausto mērķi, panākot maksimālu labumu pilnveidošanās ceļā. Lai arī sinonīmu vārdnīcā cīnīties un kauties atzīti kā sinonīmi, es personīgi to neatzīstu, piekrītot Laodzi teiktajam: „Cīņai nav nekā kopīga ar kautiņu!”
…
