Daba un cilvēks Ojāra Vācieša dzejā

Daba un cilvēks Ojāra Vācieša dzejā. Kāds savāds vīrs, sēdēdams Gaujas krastā, nolūkojas saullēktā. Viņu nevarēja dēvēt par dabas mīļotāju, ne arī par tūristu. Drīzāk viņš atgādināja mākslinieku vai dzejnieku, jo galvā viņam bija māksliniekiem tik raksturīgā melnā berete un rokās bieza pierakstu klade. Jā, es nebiju maldījusies, tas tik tiešām bija dzejnieks Ojārs Vācietis, kuru daudzi mēdz saukt par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai.” Un šeit, pašā Gaujas krastā, tapa viņa jaunais dzejoļu krājums, kas veltīts dabai un cilvēkam. Es nezinu, kā šī biezā, mazliet apbružātā dzejoļu klade nonāca manās rokās, tāpat es nezinu, cik ilgi tā mani bija paņēmusi savā varā, bet es atjēdzos tikai tad, kad saule bija pazudusi aiz apvāršņa un kladē bija palicis vairs viens vienīgs dzejolis, kuru es nebiju izlasījusi. Lasot šo dzeju, man liekas, ka to var pielīdzināt upei. Brīžiem tā ir pavisam rāma, klusa un nosvērta, bet reizēm nevaldāma, kustīga un mainīga. Tāda ir arī Ojāra Vācieša dzeja, dažreiz mierīga, dažreiz - brāzmaina, bet vienmēr kustīga un mainīga, tādēļ kļūdītos tie, kas gribētu Vācieti rast tur, kur viņš bija vakar. Varbūt arī tieši tādēļ tik daudz dzejas rindu ir veltīts upei: “Un, kad ausīs rīts, sauc tos abus līdz viļņu plašumā zvīļotā - Tad ar šalcošiem putu karogiem Plūsti, Daugava mīļotā!“