Reliģija kā cilvēka apziņas fenomens vienmēr sakņojusies gudrības un patiesības izzināšanā. Austrumu reliģijas (daoisms, budisms, hinduisms) atšķirībā no kristietības un islama nepasludina vienu absolūto patiesību, līdz ar to nenonāk atkarībā no tās. Vienīgās patiesības trūkums neierobežo ticību. Jo pati ticība nekļūst par reliģijas galveno objektu un mērķi ( kā tas vērojams , piemēram, kristietībā). Daoisma mērķis ir pareiza rīcība, dzīvesveids un dzīvesceļš. No rietumu cilvēka viedokļa daoisma reliģijas būtība ir paradoksāla loģika – komplementārais iņ un jaņ princips. Tikai paturot rātā šo pretstatu vienotību iespējams kaut nedaudz vairāk Dao jēdziena būtībai.
Pēc ķīniešu domām, šī pasaule nav vis pastāvīgi sabrūkoša un iznīcībai padota, kā tas izriet, piemēram, no budistu uzskatiem, bet gan tā ir dievišķa. Sabrukšanas parādībai, ļaunumam, disharmonijai tiek dots cits skaidrojums un vērtējums nekā Indijā. Ja indietim iznīcība ir pasaulei pašai par sevi no sākta gala piemītoša, neatņemama pamatīpašība, tad, pēc vairāku ķīniešu domātāju uzskatiem, ļaunuma ienākšana pasaulē saistāma tieši ar paša cilvēka darbību.
Saskaroties ar citu kultūru un vēloties to izprast, pirmais un galvenais priekšnosacījums ir citādā, atšķirīgā esamības pieļāvums. Ir nepieciešams mainīt skatpunktu, ierasto vērtību mēru. Tikai tad var rasties iespēja saskatīt līdz tam neredzamo, izprast svešo un neizprotamo. Tas nepavisam nenozīmē atteikšanos no savas kultūras un ierastajām cilvēcisko attiecību formām. Citādajā, atšķirīgajā mēs varam saskatīt savas potenciālās iespējas, kuru apzināšanās var kļūt par pamatu radošam dialogam.…
