Latvijā katrā uzņēmumā nepieciešams izveidot darba aizsardzības sistēmu un nodrošināt, lai tā darbotos.
Darba mērķis ir aprakstīt darba aizsardzības sistēmas organizēšanu.
Par darba aizsardzības sistēmas juridisko pamatu kalpo 2001.gada 20.jūnijā pieņemtais Darba aizsardzības likums, kurš ir stājies spēkā ar 2002.gada 1.janvāri. Darba aizsardzības likums pārņem ES pamatdirektīvas darba aizsardzības jomā prasības un principus. Jaunais Darba aizsardzības likums aizstāj 1993.gada 4.maija likumu "Par darba aizsardzību". Likumu maiņas nepieciešamību noteica ne tikai Latvijas virzība uz Eiropas Savienību, bet arī tas, ka vecais likums un tajā iestrādātie principi bija novecojuši un būtībā nenodrošināja pilnīgu darbinieku drošības un veselības aizsardzību darbā. Jaunais darba aizsardzības likums un līdz ar to visa darba aizsardzības sistēma ir balstīta uz “kaitējuma novēršanas principu” (drošas un veselībai nekaitīgas darba vides izveide, darba vides riska novērtēšana un novēršana, darba vietas pielāgošanu indivīdam u.c.).
Tomēr, apzinoties to, ka darba devēji ne vienmēr līdz galam izprot darba aizsardzības nozīmi uzņēmuma ilgtermiņa attīstībā, visās attīstītajās pasaules valstīs, arī Latvijā, darba aizsardzība vienmēr ir bijusi no valsts puses regulēta nozare, kurā ir precīzi definētas prasības uzņēmējiem par to, kas jādara un cik „droša” darba vide būtu jānodrošina saviem nodarbinātajiem.
Ar darba aizsardzības sistēmas organizēšanu saprot darba vides risku novērtēšanu, darba vides iekšējo uzraudzību, darba aizsardzības organizatoriskās struktūras izveidošanu, konsultēšanās ar nodarbinātajiem, lai iesaistītu viņus darba aizsardzības uzlabošanā.1
Šajā referātā autors ir pievērsies tieši šīm četrām aizsardzības sistēmas sastāvdaļām - darba aizsardzības organizatoriskās struktūras izveidošana, darba vides iekšējā uzraudzība, darba vides riska novērtēšana un konsultēšanās un sadarbība ar nodarbinātajiem un viņu uzticības personām, kuras katru sīkāk ir aprakstījis. …
