Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā, tika uzsāktas arī ievērojamas reformas darba likumdošanā. Sakarā ar tautsaimniecības tālāku pārstrukturēšanu un uzņēmējdarbības izveidošanos atbilstoši jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem arī Latvijas Darba likumu kodeksā izdarīti būtiski grozījumi. Darba ņēmēja un darba devēja savstarpējās attiecības ir ievērojami mainījusi ekonomisko apstākļu maiņa, ražošanas sašaurināšanās valsts sektorā un ekonomiskās aktivitātes pieaugums privātajā sektorā.Šobrīd vairāk kā jebkad agrāk darba ņēmēja un darba devēja savstarpējās attiecības ir atkarīgas no abu līgumslēdzēju pušu rakstveida vienošanās – darba līguma. Darba līguma nozīme tiesisko attiecību realizēšanā ir ļoti liela.
Mana patstāvīgā darba mērķis ir parādīt, kā jaunajos apstākļos, pārejot uz tirgus ekonomiku, mainījušās tiesību normas, kas regulē darba līgumu un kādas ir galvenās prasības darba līguma noslēgšanā, grozīšanā un izbeigšanā.
“Darba līgums …ir divu pušu privāta civiltiesiska vienošanās, ar ko viena puse (algots darbinieks) apņemas izpildīt noteiktu darbu otras puses (darba devēja) labā un vadībā par noteiktu atlīdzību (darba algu)”.1Darba līgums, kā no šīs definīcijas izriet, ir privāts civiltiesisks līgums, kaut gan, kā atzīst profesors K.Torgāns, darba attiecību regulējumā zināma loma ir arī publiskajām tiesībām, kas nosaka cilvēka sociālo aizsardzību.2
No šīs definīcijas izriet arī, ka tā ir divu pušu vienošanās – tātad divpusējs līgums: viena puse- darba ņēmējs, kas apņemas izpildīt noteiktu darbu, bet otra puse – darba devējs, kas apņemas samaksāt noteiktu algu.
Definīcija nosaka arī to, ka tas ir noteiktas atlīdzības līgums. Latvijas Republikas Civillikums nosaka, ka darbiniekam vienmēr ir tiesības uz atlīdzību, ja arī tā nebūtu norunāta.…