Darba samaksa ir:
nacionālā ienākuma naudas forma, kuru sadala starp darbiniekiem atkarībā no darba daudzuma un kvalitātes, un kura ir darbinieku personīgā patērēšanā;
darba atalgojums.
Pēc autora domām, cilvēkiem nepieciešams saņemt darba samaksu kā galveno naudas ienākuma avotu un arī , lai varētu apmierināt savas vajadzības. Tāpēc, risinot jautājumus par darba samaksas lielumu, ir svarīgi zināt, ko darbinieks var nopirkt par šo naudu. Naudas pirktspēja ir atkarīga no attiecības starp nominālo un reālo darba samaksu.
Darbs kopumā ir darbaspēka patērēšanas process. Prece, ko var pirkt konkrētajā ražošanas resursu tirgū var būt vai nu darbaspēks, vai arī darba rezultāts - ražojums, pakalpojums. Ja darba spējas netiek pieprasītas, mums ir darīšana ar bezdarbu – darbs netiek veikts, nav arī darba rezultāta.
Kas tiek pirkts un pārdots darbaspēka tirgū? Šajā jomā zinātniekiem ir dažādi viedokļi. Loģisko tēzi, ka šī pērkamā prece ir darbaspēks, kas nav atdalāms no sava īpašnieka, bieži kritizē. Šī kritika tiek argumentēta ar to, ka uz laiku veidojoties verdzībai līdzīgas attiecības, jo prece esot pats cilvēks. Līdz ar to tiek apgāzts uzskats, ka darba samaksa ir darbaspēka, kā preces cena. Lai šo problēmu risinātu, tiek ieteikts atzinums, ka darba spējas tiek uz laiku iznomātas, proti, uz noteiktām stundām dienā, nedēļā, mēnesī. Šinī teorētiskajā variantā darba samaksa ir darba spēka nomas maksa.
Cita viedokļa būtība ir tāda, ka darba samaksa tiek raksturota kā maksa par pakalpojumu. No šādas nostājas izriet: pirmkārt - darbaspēka tirgū pārdošanas un pirkšanas objekts ir pakalpojums, ko sniedz darbs patērējot darbaspēku; otrkārt, darbaspēks ir šī pakalpojuma cena.
Visprimitīvākā tēze, kas neprasa analītisku pieeju jautājumam un nerisina problēmu kas ir prece darbaspēka tirgū, vienkārši apgalvo, ka darba samaksa ir samaksa par darbu, par noteiktu veikumu vai konkrētu rezultātu.
Darba samaksa ir atalgojums, kuru darba devējs samaksā darbiniekam par viņa darbu. Darba samaksas un materiālās stimulēšanas sistēmu nosaka darba devējs saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem un darba Koplīgumu. Darba samaksas maksimālais apmērs netiek noteikts. Bet minimālā mēneša darba samaksa nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikas attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu.
Neatkarīgi no dažādiem viedokļiem par darba samaksas ekonomisko saturu, darba samaksa ir ienākums, ko saņem cilvēks par darbaspēku, izmantojot savas darba spējas. Šī ienākuma avots ir tā jaunrade, tas ražīgais spēks, kas piemīt šīm spējām, un kas izpaužas darba procesā kā darba spēka izmantošanas rezultāts.
Darba samaksas diferenciācijas diapazons ir visai plašs. Latvijā tas svārstās no apmēram 60Ls apkopējai, jaunākajam medicīnas personālam, līdz vairākiem tūkstošiem latu firmu un banku prezidentiem.
Autors uzskata, ka darba algas diferenciācija, jeb neto un bruto darba samaksas salīdzinājums atkarībā no patēriņu cenu indeksiem ir viena no būtiskākajām darba algas problēmām Latvijā.
Lai izdarītu secinājumus par to, kāda ir darba samaksa Latvijā, noskaidroju šādus jēdzienus:
Bruto alga ir naudas summa, ko saņem darba ņēmējs noteiktā laika periodā (mēnesī, dienā).
Neto alga ir samaksa, kas nesatur nodokļus.
Reālā alga ir to preču un pakalpojumu daudzums, ko var nopirkt patērētājs par neto algu, esot noteiktam cenu līmenim.
…
