Kā zināms resursu tirgū bez kapitāla, zemes un uzņēmēj spēju tirgus ir arī darba tirgus. Darba tirgus un tā līdzsvara nodrošināšana ir viena no mūsdienu ekonomiskajām problēmām. Tālākajā nākotnē darba tirgus nozīme var tikai pieaugt, jo tā būtiski nosaka ekonomisko izaugsmi kopumā. Vispusīga darba tirgus analīze ir saistīta gan ar mikroekonomiku, gan ar makroekonomiku. Redzot šā faktoru nozīmīgumu, par manu izvēli kļuva tēma ‘Darba tirgus ’,bet par manu izvēli praktiskajā daļa kļuva tēma Bezdarbs, jo bezdarbs ir viens no svarīgākajiem makroekonomikas rādītājiem gan reģionā gan valstī un tas ir ļoti cieši saistīts ar darba tirgu.
Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums.
Darbaspēka pieprasījums. Darbaspēka pieprasījumu nosaka galvenokārt šādi faktori:
1.ražojumu un pakalpojumu pieprasījums: līdz ar to darbaspēka pieprasījums jāuzskata par atvasinātu pieprasījumu. Latvijā pieprasījumu pēc darbarokām un intelekta regulē pieprasījums pēc pašmāju ražojumiem un pakalpojumiem, pēc eksportprecēm citās valstīs;
2.darba algas līmenis, ar to saistīto darba devēju nodokļu, sociālo izmaksu lielums;
3.darba robežprodukts naudas izteiksmē;
4.darbinieka kvalifikācija aroda ietvaros;
5.darba dienas ilgums;
6.segmentos noteikta aroda, specialitātes darbinieku pieprasījums;
7. monopsons, kad darba ņēmēji kādā attālākā nostūrī ir saistīti ar ražotni, tirdzniecības centru u.tml., kas ir vienīgais darba devējs. (Latvijā šāds monopsons ir tipisks būvmateriālu ražošanā, piemēram, Lode, Vangaži, Kalnciems, Brocēni, kad iespēja atrast darbu ārpus šīm ražotnēm minētajā apvidū ir visai maza.)
Darbaspēka piedāvājums. To nosaka šādi faktori:
1.demogrāfiska situācija (iedzīvotāju kopskaits, vecuma struktūra, noteiktais vecums pensijas saņemšanai, sieviešu skaits, kas vēlas strādāt, skolas gadu skaits, kvalifikācijas, specialitātes apgūšanas laiks);
2.darbinieku profesionālā struktūra un kvalifikācija pa darbaspēka tirgus segmentiem;
3.darba algas līmenis (izvēle, ir vai nav vērts strādāt precētām sievietēm, mātēm, bezdarbniekiem, kas sariem pabalstus, pensionāriem atkarībā no pensiju lieluma un saņemšanas nosacījumiem);
4.indivīda izvēle starp brīvo laiku un ienākumu;
5.imigrantu darbaspēka piedāvājums, gatavība strādāt par ievērojami zemāku atalgojumu.
Pilnīga un nepilnīga konkurence darbaspēka tirgū.
Pilnīgā konkurence. Pilnīgo konkurenci šajā tirgū nosaka šādi faktori:
1.liels skaits neatkarīgu piedāvātāju;
2.liels skaits neatkarīgu pircēju;
3.brīva darbaspēka kustība;
4.brīvi pieejama informācija par procesiem darbaspēka tirgū;
5.līdzsvara cenu veidošanās atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma samēra un konkurences ietekmes (atkarībā no bezdarba apmēriem darbaspēka cena pazeminās, bet darbaroku deficīts šo cenu paaugstina);
6.atsevišķs darba ņēmējs un darba devējs nespēj diktēt darba algas līmeni.
Nepilnīga konkurence. Darbaspēka tirgū pastāv arī nepilnīgā konkurence ar tai raksturīgām sekām:
1.atšķirīgo arodu specifika nosaka nekonkurējošās profesijas (piemēram, maiznieki nekonkurē ar
virpotājiem);
2.izcilu spēju gadījumā izpaužas monopols un oligopols, kur pastāv sevišķi augsti honorāri;
3.uzņēmējs monopolists nosaka darba algu un darba ņēmējiem tā ir jāpieņem.…
