Starptautiskā iedzīvotāju migrācija spēlē lielu lomu atsevišķu valstu un reģionu attīstībā. Starptautiskā migrācija nopietni ietekmē valstu iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūru abos reģionos – imigrācijas un emigrācijas valstīs. Parasti imigranti ir darbaspējīgā vecumā.
Brīva darbaspēka pārvietošanās starp valstīm noved pie darba samaksas izlīdzināšanās un pasaules kopprodukta palielināšanās. Bet realitātē galvenais ieguvējs no darbaspēka migrācijas ir pieņemošās valstis. Novērtēt šos apmērus nav viegli, jo ne visi procesi tiek reģistrēti. Secinājumus var izdarīt, analizējot imigrantu saražoto produktu un pakalpojumu izmaksas, kā arī ieņēmumus no nodokļiem. Imigranti ir daudz jaunāki par vidējo iedzīvotāju vecumu, un finansē daļu patstāvīgo iedzīvotāju sociālo izmaksu. Bet tomēr plašākais viedoklis ir tāds, ka migrācija – kā starp valstīm, tā arī vienas valsts robežās – uzskatāma par vienu no attīstības aspektiem, kam ir atšķirīga loma dažādos laikos un dažādās valstīs; dažkārt migrācija ir procesu cēlonis, dažkārt to sekas, taču vienmēr tā ir attīstības procesa sastāvdaļa. Līdzīgi kā citiem attīstības aspektiem, migrācijai piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes.
Migrācija bieži vien rada līdzīgu negatīvu ietekmi uz dažādām sabiedrībām, taču sekas var atšķirties, piemēram, atkarībā no attiecīgo valstu vēstures, likumdošanas un valdības spējas tikt galā ar sociālām pārmaiņām. Runājot par imigrācijas sekām, noteikti būtu jāpiemin valsts likumdošanas loma. Piemēram, minoritāšu geto rašanās ir saistāma tieši ar likumdošanas nespēju integrēt imigrantus, nevis uztverama kā migrācijas procesa tiešas sekas. Atsevišķos gadījumos geto rodas likumdošanas rezultātā, ko vadījuši labvēlīgi nodomi nodrošināt bēgļus un nabadzīgus imigrantus ar pajumti sociālajās mājās.…