Lai atbildētu uz jautājumu, kas tad ir darbība, jāapskata divi jēdzieni – „aktivitāte” un „darbība”, ko mēģināja izpētīt tādi zinātnieki kā Ļ. Vigotskis (1896-1934), S. Rubinšteins (1889-1960), A. Ļeontjevs (1903-1979). Darbības aspekts balstās uz apziņas un darbības likumsakarību atklāsmi, īsumā jāapstājas pie apziņas un darbības vienotības principa.1
Citā literatūrā jēdziens „darbība” tiek skaidrots kā kopums, ko veido uz mērķi vērstas psihiskās funkcijas un ar tām saistītas ārējās darbības2 vai kā psiholoģijas pamatprincips vai kā apziņas rašanās iemesls, attīstības nosacījums un izpausmes forma. Visi apziņas komponenti izpaužas tikai darbībā.3
Cilvēks, kas ir nomodā, vienmēr kaut ko dara. Viņš strādā, mācās, rotaļājas, domā. Darbība vienmēr ir uz kaut ko vērsta, virzīta uz noteiktu mērķi. Darbojoties cilvēks apmierina savas vajadzības, kuras tas arī ir darbības ierosinātājas.4
Lai izdarītu kādu darbību, ir jāzina, kādas kustības un kādā secībā jāizpilda. Cilvēks savu uzmanību apzināti koncentrē vajadzīgā darba veikšanai, uztvere un domāšana ir saistīta tieši ar šo darbību. Pastāv arī darbības, kuras cilvēks veic bez apziņas tiešas līdzdalības.5
Parasti izšķir trīs darbības veidus: rotaļas, mācības un darbu. Vēl darbību iedala reproducējošā un radošā darbībā. Pirmajā gadījumā rotaļās, mācībās vai darbā cilvēks tikai atkārto sniegtos paraugus, otrajā – radoši tos pilnveido.
Rotaļa balstās uz iedzimtu vajadzību pēc kustībām - funkcionāla izprieca. Rotaļā izpaužas bērnu centieni, izjūtas, tiek izdarītas kustības, kas atdarina pieaugušo cilvēku darbības, tiek gūtas uzvaras un ciesti zaudējumi. Bērni savās rotaļās sāk apgūt gan dažādu priekšmetu lietošanas veidu, gan arī cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. 1
Vadoties no konverģences teorijas, V. Šterns uzskatīja:
Rotaļas ir nepieciešama sastāvdaļa personības mērķu sistēmā, nākotnē nepieciešamo funkciju neapzināts, savlaicīgs vingrinājums.
Rotaļa ir īpašs instinkts (pretstatā K. Grosa uzskatiem), kas veicina priekšlaicīgu spēju veidošanos.2
Par to, ka Šterns saprata bērna darbu ar jūtām kā neapzinātu procesu, liecina viņa domas tālākā attīstība teorijā par „pusaudžu nopietnajām rotaļām”. Zināmā vecumā pusaudzis modelē pasauli sapņos, atrisinot savas problēmas. Šajā gadījumā viņš apzināti izmanto fantāziju kā emociju atbrīvošanas līdzekli.…
