Informācijas jēdziens parādījās kopā ar pirmā cilvēka rašanos. Ar katru paaudzi tās apjoms pieauga. No sākuma informācija tika nodota no tēva dēlam, bet vēlāk tās apjoms kļuva tik liels, ka radās nepieciešamība to saglabāt. Sāka gleznot uz sienām, radās rakstības. Gadu gaitā parādījās arvien jaunāki un pilnīgākie datu nesēji: māla vai koka plāksnītes, ādas, kā arī papīrs. Informācijas apjoms strauji pieauga pēc cilvēku aizraušanās ar zināšanām: matemātika, fizika, ķīmija, astroloģija u.t.t. Šī apjoma apstrādāšana prasīja daudz laika, tāpēc tika radīts dators. Pēc šī brīža informācijas apjoms palielināties sāka ar ļoti lielu ātrumu. Kļuva nepieciešamība pēc jauniem datu nesējiem, kas domāti datoriem. Tika radītas perfokartes, magnētiskās lentas, cietie diski, lokanās disketes, optiskie diski (CD, DVD) un daži citi. Mūsdienās ir nepieciešami datu nesēji ar lielu kapacitāti, jo strauji attīstās jaunās tehnoloģijas, īpaši multimediji. Tāpēc nemitīgi attīstās arī jauni datu nesēji, kas spēj apmierināt to vajadzības.
Ilgāku laiku datoru pasaulē par galveno datu nesēju bija perfokarte, tas ir, kartona taisnstūris, kurā ar caurumiņu palīdzību ierakstīja informāciju. Bet 1949.gadā grupa izgudrotāju un inženieru no firmas IBM sāka izstrādāt jaunu datu saglabāšanas iekārtu. Tieši no šī brīža sākās magnētisko datu nesēju vēsture. Tie radīja ļoti krāsas pārmaiņas datoru pasaulē. 1952. gada 21. maijā IBM pirmo reizi parādīja pasaulei datu nesēju uz lentas IBM 726, kurš bija domāts skaitļošanas mašīnai IBM 701.
Magnētlenšu iekārt evolūcija notika apmēram tāpat kā datora citu daļu evolūcija. Magnētlentes informācija glabāt sāka vēl pirms kaut kādu standartu rašanās. [1.]
1972. gadā, gandrīz 10 gadu laikā parādījās IBM PC, 3M firma izstrādāja pirmo kaseti ar izmēriem: 6x4x5/8” (apmēram 15x10x1,6 cm), kas bija paredzēta 1/4” lentei. Kasetes korpusā atradās divas spoles. Sakarā ar šo kasešu drošību, interese par rezervju kopiju veidošanu magnētlentēs pieauga, kaut arī vēl nebija vienota standarta.…
