Dauna sindroms

Sabiedrībai nepatīk savādāki cilvēki! Nav nozīmes, vai viņi ģērbjas, uzvedās, domā, vai vienkārši ir savādāki dabas skarbuma dēļ. Ieraugot uz ielas atšķirīgu cilvēku, vai nu tam tiek pievērsta papildus uzmanība, vai arī visi no viņa novēršas, manuprāt, tas vienkārši nav godīgi.
Iespējams, ka garīgi atpalikušus cilvēkus un invalīdus vienkārši neuzskatam par cilvēkiem, jo daba tos kaut kādā ziņā ir apdalījusi, vienus ar prātu, otrus ar kustībām. Tomēr, pēc manām domām, tā nevajadzētu būt. Ir jāsniedz sabiedrībai vairāk informācijas par šādiem cilvēkiem, lai nebūtu satraukuma ieraugot invalīdu uz ielas. Sabiedrība ir jāinformē, kas ir galīgi atpalikušais.

Kas tad īsti ir garīgi atpalikušais?
Tā ir persona, kas agrīnā attīstības fāzē guvusi ievērojamus un ilgstošus apdāvinātības funkciju kavējumus.
Parasti ir viegli noteikt, vai kādai personai ir stipri vai mēreni garīgās attīstības traucējumi, bet var būt grūti konstatēt to pakāpi, jo praktiski pāreja no nedaudz traucētas apdāvinātības uz normālu ir plūstoša un viegla. Tādējādi viegli garīgajā attīstībā traucētu personu skaits ir krietni lielāks par to, kam ir stipri un vidēji traucējumi.
Parasti robežu nosaka ar inteliģences testa palīdzību. Visbiežāk šķirtni veido inteliģences kvota – 70. Tomēr ir nepareizi ļaut tikai šai kvotai būt izšķirošai. Tai jābūt izsvērtai kopā ar sociālās piemērošanās spēju un noteiktas vides, piemēram, skolas, prasībām, ko izvirza attiecīgajai personai. …