Paskatieties apkārt – katrs no mums ir atšķirīgs. Vai dažādība ir priekšrocība vai traucēklis? Vai tas ir labi, ka mēs esam atšķirīgi viens no otra vai būtu labāk, ja mēs būtu vienādi, līdzīgi viens otram? Vai tas mums palīdzētu labāk pieņemt, saprast otru? Vai mēs ikreiz iedomātos – par otru, viņš ir tāds pats kā es, vienīgi....un tas atškirīgais taču ir tik interesanti! Katrs cilvēks ir kā vesela pasaule. Ar saviem priekšstatiem, domām, uztveri, reakcijām...brīžam tas mūs kaitina, nepatīk un var pat sadusmot. Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka bieži citos mūs kaitina tas, ko mēs nevēlamies pieņemt paši sevī. Dažreiz mēs pat neapzināmies, ka pieķeram sevi pie domas – eu, es taču patiesībā daru tieši tāpat kā viņš...lai būtu līdzsvars, ir vajadzīga daudzveidība, vajadzīgas personības ar atķīrīgām īpašībām. Pasaulē būtu garlaicīgi, ja mēs būtu vienādi....Bet kāds ir Dieva nodoms cilvēka dzīvē? Cilvēks nav nejaušība, Dievs mūs ikvienu radīja ar īpašu nodomu.