Dažādie viedokļi vēstures literatūrā par Kārli Ulmani

Laikā, kad par Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu jau varēja runāt kā par desmit gadus senu pagātni, valsts dzīvē un tās organizēšanā parādījās arvien jaunas problēmas. Viena no galvenajām problēmām bija vienprātības trūkums valstī. To radīja gan milzīgais skaits mazo partiju un apvienību, gan arī atšķirīgie uzskati par valsts politisko un ekonomisko nākotni. Trūka arī stabila valdība. Regulāras valdības maiņas bija jau kļuvušas par normālu parādību.1 Par to liecina tas, ka laikā līdz 1934. gadam bija nomainījušās 15 valdības.2
Tauta bija neapmierināta ar esošo stāvokli. “1933. gadā politiskie apstākļi pasliktinājās tik tālu, ka runas par apvērsuma nepieciešamību bija populārākais temats sabiedrībā. Apvērsuma iespējamība tika pieminēta arī Saeimas debatēs.” 3 Šādā situācijā valsts apvērsumam un tautas “atbrīvošanai” gatavojās ne tikai Kārlis Ulmanis, bet arī M. Sujenieks, F. Cielēns, J. Balodis, komunisti, Latvijas vāciešu nacionālisti, pērkoņkrustieši un leģionāri (atvaļināti karavīri)…