Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības, t.i., pieredzi.
(A.Vorobjovs,2000)
Atmiņa ir pagātnes pieredzes organizēšanas un saglabāšanas process, kas ļauj atkārtoti izmantot šo pieredzi pašreizējā dzīvē.
(Psiholoģija vidusskolai,1999)
Atmiņa – spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Psiholoģijā atmiņu pieskaita pie to psihisko procesu kategorijas, kas piedalās jebkuru citu psihisko aktu nodrošināšanā, uzturot to veselumu. Atmiņa savieno subjekta pagātni, tagadni un nākotni, un tai ir svarīga loma izziņas , attīstības un mācību procesos.
(psiholoģijas vārdnīca, 1999)
Vārds „atmiņa” vedina uz pieņēmumu, ka mūsu smadzenēs ir kāda atsevišķa „kaste”, kurā tiek noglabātas svarīgas lietas. Psihologi vēl ir nostiprinājuši šos maldus, no datortehnoloģijas pārņemot jēdzienu „krātuve”. Bet mūsu atmiņa nav pasīva mehānisma sastāvdaļa, kas atrodas nekustīgā miera stāvoklī, līdz tiek ieslēgta.
Atmiņa drīzāk ir vispārīgs apzīmējums funkcijām, kas pavada gandrīz visas psihiskās norises.
( Hellmuth Benesch dtv-Atlas zur Psychologie,1997)
Atmiņa ir aktīvs, konstruktīvs process, kas ietver informācijas kodēšanu un atkodēšanu, jaunās informācijas saistīšanu ar agrākajām atmiņām un secinājumu izdarīšanu par informācijas nozīmi.
(Harris,Schoen, & Hensley, 1992).
Ne velti senie grieķi uzskatīja, ka atmiņas dieviete Mnēmosine ir māte deviņām mūzām, kuru aizgādībā bija visas tolaik zināmās mākslas un zinātnes nozares.
Jāatzīmē, ka šās dievietes vārds devis nosaukumu atmiņai.
Mūsdienu zinātniskajos darbos mēs lasām: „Mnemotiskā virzība”, „mnemotiskais uzdevums”,
„mnemotiskā darbība”. Tas viss attiecas uz atmiņu. Senie grieķi cilvēka atmiņas izcelsmi saistīja ar vārdu, kas dots vienam no visbrīnišķīgākajiem cilvēka fantāzijas radītajiem varoņiem- Promiteju. Izrādās, ka šis pašaizliedzīgais jauneklis ir dāvājis cilvēcei ne tikai uguni vien.…
