Cilvēkus vienmēr ir interesējusi iespēja apmainīties ar informāciju attālumā. Jau no seniem laikiem cilvēki ir rakstījuši viens otram vēstules, bet šī informācijas apmaiņas iespēja nevarēja nodrošināt pietiekami ātru tās iegūšanu un pārsūtīšanu.
Pirmais pagrieziens šajā nozarē bija tad, kad tika atklāts telegrāfs un radio. Sākumā informāciju nodeva signālu veidā ar dažādu signālu garumu (Morzes ābece), vēlāk tika izveidota automātiskā tekstu sūtīšana. Nu, bet pie tā vien process neapstājās. Līdz ar to arī radās jautājums: kā nosūtīt attēlu?
Pirmās skenēšanas ierīces bija izgatavotas tieši priekš tā, lai vizuālo informāciju varētu pārveidot elektriskajos impulsos un pārraidīt ar radiosistēmas palīdzību.
Vissenākais skenera priekštecis - “ierakstošais telegrāfs” bija ieguvis patentu 1843. gadā, kuru izgudroja skots Aleksandrs Beins. Tas ļāva pārraidīt informāciju melnbaltā attēlojumā. 1885. gadā šo ideju uzlaboja itālis Džovanni Kazelli. Viņa telegrāfs “nolasīja” attēlu, kas bija uzzīmēts uz papīra ar tinti, kura bija izgatavota no elektrovadoša materiāla.
Ar tādu ierīču palīdzību bija izveidota pirmā līnija dokumentu pārraidīšanai , kas savienoja Parīzi un Lionu. Pēc neilga laika pie šīs līnijas bija pieslēgušas arī citas pilsētas. Vēlāk tika izveidots fototelegrāfs, kura galvenā sastāvdaļa bija fotoelements. Šī fototelegrāfa darbības princips jau ir līdzīgs mūsdienu skenēšanas iekārtām. Tajā tievs gaismas stars pārvietojās pa skenējamā zīmējuma virsmu, un kad gaismas stars atstarojās, tas nokļuva uz fotoelementa. Uz fotoelementa izveidojās strāva, kura bija proporcionāla atspoguļojošai virsmai. Tas jau ļāva iegūt attēlu ar pelēkas krāsas gradāciju.
20. gadsimta sākumā vācu fiziķis Arturs Korns izveidoja fototelegrāfu, kura darbības princips ir mūsdienu cilindriskās virsmas skeneru pamatā. Tajos laikos šī ierīce parādīja augstas kvalitātes prasības attēla pārraidīšanā. Skenēšanas laikā Korna aparāts nolasīja krāsainu informāciju vienu punktu pēc otra, griežoties cilindriskas formas rullītim. Pēc pilna apgrieziena cilindrs pagāja soli pa asi pa vienu mērvienību. Gaisma no lampas caur objektīvu nonāca uz oriģināla un atspoguļojās no tā uz selēna fotouztvērēja. Tādā veidā katra punkta skenēšanas parametri bija vienādi , tāpēc, ka fotouztveršanas elements ir tikai viens. Tā ir liela priekšrocība, tā kā uzreiz vairāku punktu skenēšanas laikā ar vairāku uztveršanas elementu izmantošanu veidojas kāda kļūme, saistībā ar to, ka elementi var atšķirties viens no otra. Tomēr tādas ierīces varēja skenēt tikai lokāmus materiālus (tādus kā papīrs), un nevarēja skenēt cietus materiālus, piemēram, stikla plates, grāmatas.
Elektronisko shēmu attīstīšanās ļāva samazināt fotouztvērēja izmērus un izveidot matricu, kura sastāvēja no liela daudzuma tādu elementu. Pateicoties šim izgudrojumam, skeneru modeļi kļuva ekanomiskāki, tie ietaupīja, gan skenēšanas laiku, gan elektrību. Pie tādiem skeneriem var pieskaitīt plaknes, rokas un projekcijas skenerus. Bet šiem modeļiem bija savi trūkumi, galvenais no kuriem – ierobežota kvalitāte iegūtajā attēlā, tā kā matricās trūkst elementu daudzums.
Pēdējā laikā konkurence starp skeneru izgatavotājiem paliek saspringtāka. Tas var nākt tikai par labu skeneru attīstībā, jaunu modeļu izveidē un to kvalitātes uzlabošanā. Tas sola vienkāršāku un ātrāku informācijas apmaiņu, lielākas darbības sfēras, pie kā arī vienmēr sniedzas cilvēks.…
