DEJU TERAPIJAS VĒSTURE UN ATTĪSTĪBA
Deja - tā ir tā cilvēka dzīves sfēra, kurā katrs var justies kā speciālists. Dejas pielietojumu terapeitiskā nolūkā nevar atdalīt no mūsdienu dejas koncepta kopumā. XIX gadsimtā dejas formalizācijas sasniedza savu apogeju klasiskā baleta izpausmē. Temperamentīgā Aisedora Dunkane izmainīja priekšstatu par tradicionālo baletu, romantisko un attālināto ilūziju vietā ienesot realitātes tēlu un kļūstot par mūsdienu dejas izpratnes pamatlicēju. Deja kļuva par veidu kā izpaust cilvēka dabiskās reakcijas, patiesos pārdzīvojumus, unikālo individualitāti un tādejādi pavērt ceļu uz viņa dvēseles dzīlēm.
Deju terapijas attīstības vēsturē var izcelt četrus atskaites punktus:
- Radās nepieciešamība psihiski un fiziski rehabilitēt Otro Pasaules karu izgājušos veterānus. Deju terapija kļuva par metodi tādu hospitalizētu invalīdu rehabilitācijā, kuri nespēja vai nevēlējās ārstēšanās procesā lietot verbālās metodes. Kā pirmais jaunās metodes aprobēšanā iesaistījās Sv. Elizabetes hospitālis Vašingtonā, kur ar deju terapijas metodēm strādāja dejotāja un deju skolotāja Marianna Čeisa (1896-1970), kas kļuva pazīstama kā „deju terapijas pirmā lēdija". Pacienti viņas nodarbību rezultātā guva atvieglojuma un dvēseles harmonijas izjūtu, -šis fenomens izraisīja psihiatru interesi.
50-ajos gados tika atklāti trankvilizatori un līdz ar to radās iespēja pacientus, kas agrāk uzturējās noslēgtās psihiatrisko klīniku telpās, ārstēt brīvākā režīmā un pat izrakstīt. Tas radīja plašu darbalauku jauno metodiku pielietojumam.
60-ajos gados nāca modē cilvēciskās saskarsmes treniņu vilnis, kas kļuva par pamatu dažādu eksperimentālu pieeju attīstībai psihokorekcijas un personības izaugsmes grupās.
Interesi par deju terapiju veicināja pētījumi neverbālās komunikācijas laukā, jo īpaši, cilvēka ķermeņa komunikatīvo funkciju analīze (Birdwhistell,1970). Tam sekoja mēģinājums trenēt cilvēka intuitīvo domāšanu, attīstot labās smadzeņu puslodes funkcijas (Bogen, 1977).…
