Pasaules izplatītākais politiskais režīms ir demokrātija, bet valstīs tiek veidoti dažādi demokrātijas tipi. Demokrātija ir diezgan apstrīdams jēdziens, tomēr tas tiek uzskatīts par sabiedrības pārvaldes formu. Mūsdienās aizvien vairāk sabiedrības izvēlētie demokrātisko valstu vadītāji palielina savu varu un pilnvaras šī režīma ietvaros, tādā veidā piesaistot autoritārisma iezīmes demokrātiskam režīmam. Guillermo O’Donels savā pētījumā „Delegatīvā demokrātija?” konceptualizē „delegatīvās” demokrātijas tipu, kas viņaprāt ir veidojies mainoties autoritāram režīmam uz demokrātisku režīmu, aizgūstot autoritārisma iezīmes demokrātiskā valstī. Delegatīvā demokrātija pēc O’Donela domām valstīs rodas dziļu sociālo un ekonomisko krīžu rezultātā.
1994.gadā tika veikts pētījums par delegatīvās demokrātijas pazīmēm Krievijā un Ukrainā „Delegative democracy in Russia and Ukraine” , pētījuma autors ir Pauls Kubiceks. Šajā pētījumā tiek izmantots jēdziens delegatīvā demokrātija saistībā ar attīstību Krievijā un Ukrainā deviņdesmito gadu sākumā. „Tās ir kā šī fenomena piemērs, jo šo valstu līderi, kas tika tautas ievēlēti, izmanto savas demokrātiskās leģimitātes, lai attaisnotu savu autoritatīvo rīcību. Faktori, kas veicina šo tendenci ir dziļās sociālekonomiskās krīzes, politiskās kultūras pastāvēšana, kā arī institūciju trūkums, lai nodrošinātu drošas demokrātiskas normas. Pētījumā analizējot, dažādus argumentus ir apstiprinājies, ka šo noteikumu forma diez vai pildīs savus solījumus un rezultātā grauj reprezantīvo, plurālistisko demokrātiju.”1
Paula Kubiceka pētījums tika veikts pirms 14 gadiem, tādēļ autore vēlas noskaidrot vai esošā Ukrainas prezidenta Vladimira Juščenko rīcība atspoguļo delegatīvās demokrātijas iezīmes. …