Dēles vēsturiskā skatījumā
Šiem posmtārpiem ir neparasti attīstīti dažādi maņu orgāni. Dēles ļoti smalki uztver mehāniskos, ķīmiskos un citus kairinātājus. Klases bioloģiskās vēstures stāsts ir šaura balansēšana starp brīvību un parazītismu. Ir diezgan maz aklo dēļu veidu, tomēr lielākā daļa dēļu reaģē uz gaismu pateicoties neskaitāmiem (2-5) pāriem acu.
Klases bioloģiskā vēsture ir kā smalks balansēšanas punkts starp brīvu dzīvi un parazītismu. Pats vārds “parazītisms” nāk no sengrieķu valodas vārda “para sitos”, kas pārtulkojot nozīmē liekēdis. Parazīti nāk no tādas dzīvnieku valsts, kur tie apmetas uz citu dzīviem dzīvniekiem un, tos nenogalinot, izmanto to audus un asinis savai izdzīvošanai. Senie dēļu priekšteči sev barību ieguva uz laiku piesūcoties garām peldošajām zivīm. Pārējā laikā šīs būtnes bija “brīvdzīvotājas”, kas zināmā mērā sekmēja to ārējo un iekšējo orgānu progresīvo attīstību. Attīstījās gremošanas orgānu sistēma, izvadorgānu sistēma, nervu sistēma, kustību orgāni u.c. Fizioloģiskās sistēmas attīstība nodrošināja šiem arhaiskajiem tārpiem un to priekštečiem, pirmajām dēlēm, iespēju pastāvēt arī turpmāk. Taču tikai tālākajā klases attīstības gaitā parādījās daži īsto parazītu veidu, kuru nebija daudz. Lielākā daļa asinssūcēju parazītu palaikam parazitē uz saviem saimniekiem (tā bioloģijā sauc parazītu upurus). Taču rinda citu dēļu izvēlējās pavisam savādāku attīstības gaitu. Pagātnē parazīti un pusparazīti pateicoties savam kaut cik attīstītajai uzbūvei viegli spēja pārslēgties uz aktīvas plēsoņas dzīvesveidu.
Pirmajām dēlēm bija snuķīšu iedīgļi, ar kuru palīdzību bija ērti sūkt asinis no upura ķermeņa. Turpmākajā attīstībā dažām sugām snuķīši sāka arvien vairāk attīstīties. Tie kļuva par muskuļotiem snuķiem, kurus veidoja barības vada priekšējā daļa, daļa rīkles un tika ietverti ar rīkles sieniņu audiem. Šodien šādas sugas ar tādu snuķi tiek apvienotas snuķveidīgo dēļu grupā. Agrākās snuķveidīgās dēles kļuva par priekštečiem plēsīgajām snuķveidīgajām un bezsnuķveidīgajām žokļdēlēm, kurām snuķa vietā bija žokļi ar daudziem zobiņiem. Asinssūcēji žokļtārpi ekoloģiskā nozīmē ir ektoparazīti. Vairāki specializējušos parazītisko žokļdēļu pēcteči kļuva par plēsīgām sugām (4).
Zobiņu skaits plēsējiem nozīmīgi samazinājās. Barības pārstrādes sistēma izmainījās, līdz ar to, ka parādījās jaunas dēļu sugas. Formām, kuras pārgāja uz plēsonību, samazinājās kuņģa un zarnu trakta nodalījumu daudzums. Žokļdēles – plēsoņas radīja rīkļdēles, kurām nebija žokļu un zarnu traktas. Rīkļdēles dzīvo plēsīgu dzīvesveidu. Tā pakāpeniski izdalījās pašreizējais klašu sadalījums.
…
