Politiskā kultūra ir viens no svarīgākajiem elementiem politiskajā sistēmā kopumā. To bieži uzskata par visas politiskās darbības balstu un faktoru, kas nosaka politisko procesu attīstības līmeni, raksturu un īpašības. Tas, cik attīstīta ir valsts politiskā kultūra, liecina par politiskās sistēmas kvalitāti. Atspoguļojot iedzīvotāju politisko un juridisko kompetenci, kā arī viņu politisko uzvedību, tā lielā mērā ietekmē politisko institūtu veidošanos un funkcionēšanu. [14: 70]
Politisko kultūru var uzskatīt par samērā komplicētu un daudzpusīgu parādību. Tāpēc attiecībā uz šo jēdzienu pastāv plašs definīciju un viedokļu spektrs. To pašu var teikt arī par politiskās kultūras elementiem, saturu, tipiem, funkcijām un citiem saistītiem jēdzieniem.
Lielākoties politiskās kultūras teorijas svārstās starp apziņas (vērtību) un uzvedības normām. Piemēram, amerikāņu politologu G. Olmonda un S. Verbas koncepcija šo jēdzienu raksturo kā noturīgo politisko uzskatu, pārliecību, jūtu un vērtējumu kopumu. Savukārt citi pētnieki, piemēram E. Vjatrs un D. Pols uzskata, ka reizē ar politiskas apziņas sistēmām, politiskajā kultūrā jābūt iekļautām arī politisko uzvedību modeļiem, jo ne visa cilvēka darbība tiek kontrolēta un fiksēta ar apziņu. Šo atziņu veiksmīgi ir noformulējis pazīstamais vēsturnieks un politologs R. Takers, sakot, ka „kultūra ir sabiedrības ierasts dzīvesveids, kas ietver gan vispārpieņemtus domāšanas veidus un pārliecības, gan vispārpieņemtus uzvedības modeļus. Politiskā kultūra sastāv no tādiem kultūras elementiem, kuri ir saistīti ar politiku un pārvaldi”. [12: 691]…
