Lasot grāmatu, var saskatīt autora fantāzija, kā arī tajā pašā laikā realitāti, ko cilvēki jau sen vēlējušies dzirdēt un redzēt paši ar savām acīm. Turpretī tie paši ziņkārīgie cilvēki darboja kā grāmata personāži. Ieradies Parīzē, profesors Roberts Lengdons, ezoteriskās simbolikas speciālists, naktī tiek izsaukts uz Luvras muzeju Parīzē, kura pārzinis Žaks Sonjērs nupat ticis noslepkavots. Pie viņa līķa atrasta šifrēta informācija, ko Lengdons un Sofija Nevē, kāda policijas kriptogrāfe, kas ir arī Sonjēra mazmeita, mēģinās atšifrēt. Pēc dažādām negaidītām meklēšanas epizodēm abi atklāj, ka Žaks Sonjērs ir bijis Sionas Priorijas loceklis. Šī slepenā organizācija, kuras lielmeistars reiz varētu būtu bijis pats Leonardo da Vinči, glabā ļoti senu noslēpumu par Svēto Grālu, Templiešu ordeni un Jēzus dzīvi. Izmeklēšanas laikā Lengdons un Nevē, kurus izseko Opus Dei un policija, ceļo pa Franciju un citām vietām, meklējot kādu apslēptu patiesību par kristietības pirmsākumiem. Intriga, kas veido īstu iniciāciju ezoterikā, virzās uz priekšu, balstoties uz spēju atšifrēt visdažādākos noslēpum un slepenos kodus. Grāmatas „Da Vinči kods” varoņi ir gudri un spēj atšifrēt kodus bez problēmām, taču tas viņiem neļauj nonākt citā realitātes dimensijā – transcendencē. Nav jājauc noslēpumu atšifrēšana ar Dieva noslēpuma atklāšanu ticībā, jo vienīgi ticība mums ļauj atvērties patiesai transcendencei. Ezoterika ir reakcija pret racionālismu, bet paliek tajā pašā realitātes līmenī, ko visi kritizē. Ezoterika neļauj ielūkoties paša cilvēka būtības dziļumos un sajauc reliģiju ar māņticību vai intrigejosiem noslepumiem. Kā arī ezoterika neizprot ticības dabu. …
