1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas 20. gadsimta vēsturē, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas un sanaidošanas akcija – visplašākā Baltijas iedzīvotāju izsūtīšanas akcija. Tajā piedalījās no Padomju Savienības ievestas čekistu vienības. Latviešu strēlnieku divīzijas tobrīd bija atbruņotas, jo okupanti neuzticējās latviešu karavīriem. Pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem 25. martā izveda vairāk nekā 43 000 Latvijas iedzīvotāju. Simtiem tūkstošu latviešu jau bija iznīcināti karā, brāļu naidā, dzimtenes cietumos, Sibīrijas ceļos un nāves nometnēs. Bet vēl bija daudz māju, kurās baigas dienas vadīja šo māju pamatlicēji, šo lauku līdumnieki, vecīši (jaunos apcietināja jau 1945. gadā kā aizsargus). Bija pienācis laiks arī tos atbrīvot no sava mūža darba, no savām mājām, no dzimtenes, no dzīvības. Turpinājās sistemātiska Latvijas atbrīvošana no latviešiem, no tās īstenajiem saimniekiem. Un ne tikai Latvijas vien. Tas bija smags pārbaudījums visiem un šīs traģēdijas sekas atbalsojas vēl šodien. Visās Baltijas valstīs 25. martā sākās masveidīga “budžu” vai t.s. kulaku izsūtīšana. Cilvēku arestēšanu atkal izdarīja naktī un apmēram tādā pašā izpildījumā kā 1941. gada 14. jūnijā. Ļoti daudzas ģimenes deportēja sadalītas. Bieži vien vecākus paņēma no mājām, bet bērnus – no skolām. Ja paveicās, tad ģimene jau 1949. gadā apvienojās, ja ne – gaidīja līdz pat 1952., 1953. gadam un vēl ilgāk... Tāpat ļoti bieži deportēja ģimenes locekļus, kuri tajā brīdī bija mājās, bet nepaņēma tos, kuri šajā dienā atradās kaut kur citur. Līdz 1950. gadam no Latvijas izsūtīja gandrīz 120 000 cilvēku.…
